“Sēņu laiks” politikā

2014. gada 8. jūlijs 08:56

Sagaidījuši siltu un saulainu laiku, mēs domājam tikai par atpūtu, atvaļinājumu, izklaidēm. Reti kuram cilvēkam, kurš nav aktīvi saistīts ar politiku, šobrīd ienāk prātā, ka jau pēc nepilniem trijiem mēnešiem būs Saeimas vēlēšanas. Mums šis karstais izvēles laiks vēl nav sācies, taču ne politiķiem. Viņiem vēl jāpagūst saraut, lai rudenī vismaz uz kaut ko varētu cerēt. “Uz kaut ko” — tas nozīmē spēt pārvarēt minimālo procentu barjeru, lai partijas nosaukums parādītos parlamentā iekļuvušo sarakstā.

Šobrīd izveidojusies situācija, kāda pēc valsts neatkarības atgūšanas pirms vēlēšanām vēl nekad nav bijusi, proti, nodibinātas jau piecas jaunas partijas. Īsts “sēņu laiks” politikā. Politologi gan saka — jaunās partijas ir tās pašas vecās, jo personālijas tajās jau pa vairākiem lāgiem bijušas politiskajā apritē, tikai ar mainīgām sekmēm. Kaut vai Einars Repše ar savu “Latvijas attīstībai”. Viņa odiozā personība mums labi zināma un raibā politiķa karjera arī. Cerēt uz grandiozu atgriešanos pēc tam, kad tautas labā strādāt zvērēts pat baznīcā un piedzīvots fiasko, ir vismaz naivi. Un ko gan var gaidīt bijušā tieslietu ministra Jāņa Bordāna izveidotā Jaunā konservatīvā partija? Ne viņš, ne viņa līdzgaitnieki tautā nav populāri, nav zināms ne viņu līdzšinējais devums, ne nākotnes redzējums. Vairāk pazīstams, īpaši kā Valsts prezidentes kancelejas vadītājs, ir Latvijas Reģionu apvienības izvirzītais līderis Mārtiņš Bondars, tomēr nekādu dižu veikumu viņa kontā saskatīt nevar, vēl jo vairāk — saistībā ar reģioniem. Tikai skaistas frāzes vien esam dzirdējuši no bijušās Valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas, kura ir vēl vienas jaunās partijas “No sirds Latvijai” līdere. Viņa vienīgā politikā līdz šim nav darbojusies, toties bijusi valsts ierēdne. Visjaunākais “ražojums” ir visiem zināmā Aināra Šlesera bīdītais politiskais spēks “Vienoti Latvijai”, kurā sapulcināti bijušie premjeri un ministri. Jau zināms, kurš kurā vēlēšanu apgabalā būs pirmais numurs: pie mums, Zemgalē, “trekno gadu” solītājs Aigars Kalvītis, Vidzemē — Ivars Godmanis, Latgalē — Jānis Jurkāns, Kurzemē — Jānis Straume, Rīgā — pats Ainārs Šlesers. Kurš no viņiem iegūšot visvairāk vēlētāju balsu, tas arī būšot premjera kandidāts. Vispirms jau gan jāiegūst kaut tik daudz balsu, lai partija nepaliek aiz svītras...

Latvijas vēlētājiem diemžēl ir vājība katru reizi balsot par kādu jaunu partiju cerībā, ka būs ja ne labāk, tad vismaz savādāk. Ja arī šoreiz tā darīsim, jaunizveidotās partijas atņems viena otrai balsis, un parlamentā netiks neviena no tām. Saeimā jau esošās partijas arī zaudēs daļu atbalstītāju, un tad “baltā zirgā Jēkabielas namā iejās” tas spēks, kura atbalstītāji savā izvēlē ir stabilāki un nav tik sadrumstaloti. Būs mums tad Rīgas domes dublikāts. Tāpēc, atpūšoties dabā, sauļojoties pie ūdeņiem, ogojot vai sēņojot, der kādu brīdi padomāt, kā īsti rudenī rīkoties, ko no kādas partijas var gaidīt un iegūt. Protams, aģitēšanas un pārliecināšanas kampaņa vēl tikai gaidāma, tomēr labāk būt morāli sagatavotam jau iepriekš, lai reklāmu un saldo solījumu gūzmā neapjuktu.

Staburags.lv ARHĪVS

“Sēņu laiks” politikā

Kategorijas