Bez dzīvā kultūras procesa ēkas būs tukšas

2014. gada 6. jūnijs 00:01

250

Bez dzīvā kultūras procesa ēkas būs tukšas

Kultūra ir ļoti svarīgs valsts pastāvēšanas un izaugsmes balsts. Kokneses kultūras namā diskusijā “Kas veido lauku kultūrvidi” piedalījās Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs Rihards Kols, politiķi Inese Vaidere, Krišjānis Kariņš, Rihards Pīks, Kārlis Šadurskis, režisors un uzņēmējs, bijušais Latvijas Nacionālās operas direktors Andrejs Žagars. Diskusiju vadīja Anita Bormane, “Latvijas Avīzes” kultūras nodaļas vadītāja.

Diskusijas vadītāja Anita Bormane: “Vietējo kultūras iestāžu cilvēku lielais darbs ir noteicošais. Tomēr arī viņiem neiztikt bez kultūru balstošas pašvaldības stiprā pleca. Kultūras process novados nav iedomājams bez tūkstošiem cilvēku, kuri aizrautīgi dejo, dzied un veido mūsu tautas unikālās un skaistākās tradīcijas kodolu — Dziesmu un deju svētkus. Liela nozīme ir arī bibliotēku, mūzikas un mākslas skolu, amatniecības centru darbiniekiem.”
— Vai ir būtiski, lai cilvēkiem Koknesē, Aizkrauklē būtu sasniedzama profesionālā māksla? Laba iniciatīva ir “Kultūras skolas soma”. Tā ir iekļauta Nacionālajā attīstības plānā. Tajā definēts minimālais kultūras bagātību klāsts, kas katram bērnam konkrētā vecuma posmā ir jāapgūst.

R. Kols: — Kultūras programma “Kultūras skolas soma” ir saskaņošanas procesā. Tā paredz izlīdzināt reģionālās atšķirības un nevienlīdzību starp dažādām bērnu un jauniešu sociālajām grupām kultūras pakalpojumu sasniedzamībā, nodrošinot minimumu kultūrā visā valstī. Panākt profesionālās mākslas sasniedzamību — rīkot koncertus, koncertlekcijas, teātra izrādes, kinolektorijus u. tml. kultūras norises skolās vai novada centrā. Tādēļ arī attīsta reģionālās koncertzāles. Pērn atvēra “Goru” Rēzeknē, šogad koncertzāli Cēsīs, nākamgad būs Liepājā. Nevajadzētu dramatizēt situāciju, ka viss koncentrējas tikai Rīgā. Nacionālā līmeņa objekts pēdējo 24 gadu laikā Rīgā būvēts tikai viens — Gaismas pils. Pēdējos 10 gados lielāka uzmanība tiek veltīta reģioniem.

K. Šadurskis: — Labās lietas notiek grūti un lēni, ātri notiek tikai sliktās. Esmu priecīgs, ka šī ideja ir dzīva. Šī programma nav mērāma astronomiskos skaitļos. Bieži sarunas ar Finanšu ministriju par nākamā gada prioritātēm ir bezgala smagas.

I. Vaidere: — Vēl būtiski ir aizbraukt uz Rīgu, jo tas ir pavisam citādi — iespēja pabūt Operā, teātros, un izjust īpašo auru. Tāpēc varbūt varētu apsvērt ceļa izdevumu kompensēšanu. Universitātē esmu pasniedzēja un redzu, kāda situācija ir studentiem. Manās grupās puse studentu ir krievi, puse — latvieši. Lielākā daļa krievu studentu dzīvo Rīgā. Viņiem ir minimāli izdevumi, bet no laukiem nāk latviešu jaunieši, un viņiem izdevumi ir lieli — jāīrē dzīvoklis, nedēļas nogalē jābrauc mājās.

— Kā panāksiet, ka arī jaunajā Eiropas Savienības fondu apguves posmā novadi kultūras jomā nepaliks zaudētājos?

K. Kariņš: — Kad finansējums no Eiropas Savienības Latvijā ir nonācis, tas ir valdības kompetencē, kā to sadalīt, kādiem projektiem tos izmantos. ES nosaka vispārējus kritērijus.

R. Kols: — 81% no Latvijas amatierkolektīviem veido Dziesmu un deju svētkus. Latvijā ir 1722 kultūras iestādes, no tām 83% ir laukos. Jaunajā plānošanas periodā 35 miljoni eiro būs reģioniem. Pašvaldībām jāizstrādā tādi projekti, kas veicinātu nodarbinātību, ilgtermiņa ieguvumus un jaunu pakalpojumu radīšanu.

I. Vaidere: — Varbūt Kultūras ministrijas pienākums būtu sniegt cilvēkiem praktiskus padomus Eiropas Savienības fondu naudas izlietošanai? Esmu runājusi ar senioru pašdarbības kolektīviem, un viņu problēma nereti ir nespēja saprast, no kura gala sākt, kam ķerties klāt.

K. Šadurskis: — Bez Eiropas naudas kultūras infrastruktūrai mums daudz kā nebūtu. Par katru Savienības budžetā iemaksāto eiro mēs četrus saņemam atpakaļ. Taču bez dzīvā kultūras procesa mūsu kultūras nami būs tukši. Dziesmu svētki ir lieliski, tomēr tie ir tikai reizi piecos gados, bet korim ir jādzied visu laiku. Saspēlei starp nacionālo budžetu un Eiropas Savienības fondiem jābūt samērīgai un saskaņotai, lai ir gan pieprasījums pēc kultūras, gan mums ir iespēja dzīvo kultūras procesu organizēt.

A. Žagars: — Ļoti daudz kas ir atkarīgs no kultūras dzīves organizētājiem un pašvaldības atbalsta. Piemēram, Preiļos pārrobežu īstenotajā projektā enerģisks mūzikas skolas direktors nokomplektēja ar instrumentiem divus pūtēju orķestrus.

— Kad Latvijā atjaunos valsts iepirkumu latviešu oriģinālliteratūras iegādei publiskajām bibliotēkām? Igaunijā valsts tam tērē 1,6 miljonus eiro, Lietuvā — miljonu. Latvijā pēdējais šāds iepirkums bija pirms vairākiem gadiem.

R. Kols: — Publisko bibliotēku krājumam iepirkto grāmatu skaits katru gadu palielinās, bet šobrīd tā ir pašvaldības kompetence. Kultūras ministrija nevar atbildēt par pašvaldību līdzekļu sadali.

A. Žagars: — Latvijā ir jāatjauno oriģinālliteratūras iepirkums par valsts budžeta līdzekļiem. Jāizmanto literatūras talanti valsts tēla veidošanai, tulkojot daiļdarbus, popularizējot Latviju ar literatūras palīdzību.

— Kādi būtu jūsu katra trīs reāli paveicamie darbi Latvijas lauku kultūras labā, lai Latvija varētu cienīgi sagaidīt valsts simto gadskārtu?

R. Kols: — Manuprāt, galvenais, gatavojoties simtgadei, ir iesaistīt visu sabiedrību visos līmeņos. Lai simtgades svētki nekoncentrējas Rīgā, bet tiek svinēti reģionos. Varētu izveidot rotējošu nacionālo simbolu, kas ik mēnesi būtu vienā reģionā, un tajā laikā ar dažādiem pasākumiem atzīmētu jubileju. Varētu izglītot jaunatni par Latvijas vēsturi, neatkarības iegūšanu un atgūšanu, iezīmējot simtgades ceļus. Piemēram, 2018. gadā ceļu Rīga—Liepāja nosaucot kuģa “Saratow” vārdā, pieminot kuģi Liepājā, kas neilgu laiku bija Latvijas valsts pagaidu valdības patvērums un mājvieta. Tādā veidā šajā ceļā iezīmētos arī kultūrvēsturiski objekti, kam liela nozīme valsts izveidošanā.

K. Kariņš: — Kultūra sākas mājās, ģimenēs. Un mums, vecākiem, ir jāiemāca bērniem vēlme pēc kultūras, cieņa pret to. Vajag jauno paaudzi, bērnus, kuriem būs nepieciešama mūsu kultūra.

I. Vaidere: — Ja Koknesē Likteņdārzu izdotos izveidot tādu, kāds tas ir iecerēts, tad tas, manuprāt, būtu Latvijas centrālais projekts. Otrkārt, daudz vairāk būtu jāatceras tie cilvēki, kuri tiešā veidā atjaunoja Latvijas neatkarību. Vienkāršie cilvēki, kuri bija uz barikādēm, riskēja ar savu dzīvību un īpašumu.
K. Šadurskis: — Visi atceramies seriālu “Likteņa līdumnieki”, kas kļuvis par kulta notikumu kultūras dzīvē. Ļoti ceru, ka pirms Latvijas simtgades spēsim rast finansējumu, lai uzņemtu vēl vienu seriālu pēc Jāņa Lejiņa triloģijas “Zīmogs sarkanā vaskā”. Ja izdosies, tas būs notikums, ar ko varēsim lepoties, sākot Latvijas otro gadu simtu. Latviešu tautai divsimtgadē vēlēšu nemateriālus projektus, ko rūsa un kodes neēd. Lai pēc simt gadiem latvieši nekad vairs neteiktu: “Mēs esam maza tauta, neko nevaram. Visu izdara mūsu vietā, kā Briselē teiks, tā būs. Agrāk bija Maskava, tagad Brisele, mēs jau neko.” Latvieši ir tieši tikpat cienījama tauta kā jebkura cita. Būdami tik mazā skaitā, esam spējuši pastāvēt cauri visiem vēstures līkločiem. Pēc Pirmā pasaules kara traģēdijām, impēriju sabrukuma pratām nodibināt savu valsti, spējām to atjaunot. Mums vajag vairāk lepnuma, pašcieņas, pašapziņas. Nekad neteiksim — jūs tur, Eiropā, jo Eiropa ir te.

Staburags.lv ARHĪVS

Bez dzīvā kultūras procesa ēkas būs tukšas

Kategorijas