Olimpiskie centri bez olimpiešiem

2014. gada 25. aprīlis 07:54

Kad brālis vēl bija pusaudzis, viņš, būdams labs sportists, ļoti gribēja mācīties Murjāņu sporta internātskolā (tāds tolaik bija tagadējās sporta ģimnāzijas nosaukums). Taču ģimenes apstākļi iegrozījās tā, ka piepildīt sapni viņam nebija lemts. Pirms 50 gadiem, kad sporta internātskolu dibināja, tās mērķis bija tieši tāds — sniegt iespēju attīstīt mazāk turīgo lauku rajonu bērnu talantus. Aizvadītajos gados mainījusies valsts iekārta, izglītības sistēma, nodrošinājums ar sporta bāzēm, ieviesta maksa par sacensībām, materiālie stimuli par uzvarām utt. Viss mainījies, tikai Murjāņi stāv kā stāvējuši. Nav uzcelta neviena jauna būve, nedz piedzīvota vērā ņemama pārbūve. Rudenī, esot tajā pusē, par to pārliecinājos.

Kad pirms pieciem gadiem šai vienīgajai sporta ģimnāzijai par vairāk kā 200 tūkstošiem latu samazināja budžetu, daudzi domāja — tās ir beigas, skola kļūs maksātnespējīga. Toreiz dumpi sacēla audzēkņu vecāki, sporta entuziasti, bijušie audzēkņi, un iepriekšējā valdība piešķīra Murjāņu sporta ģimnāzijai naudu rekonstrukcijai. Līdzekļi jau izlietoti plānošanai, multifunkcionālas manēžas projektēšanai, visām ar celtniecības sākšanu vajadzīgajām lietām, un bija atlicis tikai “pārkāpt sunim asti” — nosaukt būvnieku, kurš uzvarējis piedāvājumu konkursā. Te pēkšņi valdība izdomājusi pārdalīt Murjāņiem domātos līdzekļus citiem sporta attīstības mērķiem.

Diskusijas, kas tāpēc izvērsušās, ir galēji pretējas. Murjāņu līgas pārstāvis Normunds Reips atgādina, ko Murjāņu sporta ģimnāzija daudzos gados paveikusi, cik olimpiešu izaudzinājusi, dēvē to par sportistu, viņu tuvinieku, līdzjutēju meku. Toties bijušais Latvijas Olimpiskās komitejas priekšsēdis Vilnis Baltiņš šo skolu nosauc par “padomju sistēmas palieku Murjāņu mežā”. Jā, skola ir patālu no apdzīvotām vietām, taču tas ir pluss — tuvumā nav lieku kārdinājumu, jo sportists cilvēks vien ir. Toties vienuviet ir viss — skola, internāts, treneri, ar mācībām saskaņoti treniņu grafiki. Var visu sevi veltīt sportam. Šādas skolas arī citās Eiropas valstīs ir tieši “mežā”, tālāk no civilizācijas.

Protams, Latvijā ir uzbūvēti vairāki olimpiskie centri lielajās pilsētās — Rīgā, Ventspilī, Liepājā, Daugavpilī, Valmierā, Jelgavā un citur, taču šajās pilsētās skolas nepieskaņojas sportistu treniņu vajadzībām un nesagādā viņiem dzīvesvietas. Un cik no šīm pilsētām nācis olimpiešu? Toties no 11 pēc Latvijas neatkarības atgūšanas sportistu izcīnītajām olimpiskajām medaļām deviņas ieguvuši murjānieši. Arī lieliskie Soču olimpisko spēļu rezultāti “atnākuši” no tiem pagājušajiem laikiem Murjāņos. Šajās dienās publicēts Ordeņu kapitula lēmums par valsts apbalvojumu piešķiršanu, sagaidot Neatkarības dienu, un vairums ordeņu saņēmēju ir olimpiskie medaļnieki un viņu treneri. Žēl, ka starp citiem tituliem oficiāli nepavīd Murjāņu vārds.

Staburags.lv ARHĪVS

Olimpiskie centri bez olimpiešiem

Kategorijas