Cilvēkam un dabai jārod kompromiss

2014. gada 1. aprīlis 00:01

220

Pavasaris ornitologiem ir satraucošākais laiks. Tad, kā mēs sakām, asinis “vārās” un miera nav, jo apkārt rodas tik daudz interesanta. Viss ir jāredz un jādzird, nepārvarama ir vēlme būt dabā. Īpaši tad, ja kāds kolēģis piezvana, jo pamanījis retas vai krietni agrāk atlidojušas sugas pārstāvi, ko arī pašam gribas redzēt.
Šogad vairāku sugu putni ieradušies krietni laicīgāk nekā pērn, jo arī pavasaris sācies agrāk. Daži izņēmumi vērojami katru gadu, bet šoreiz jau 22 sugu putni! Pēdējās dienās gaisā gandrīz nepārtraukti skan putnu balsis, viņiem atlidojot. Latvijā jau atgriezušies cīruļi, stārķi, pīles un citu sugu putni, bet vēl jau daudzi gaidāmi, lielākoties kukaiņēdāji. Jaunas sugas Latvijā šogad vēl nav konstatētas. Tas arī nemaz tik bieži nenotiek, tomēr laiku pa laikam tādas ir. Pēdējos gados jaunas sugas Latvijas faunā novēro arvien vairāk. Tam ir vairāki iemesli, tomēr nozīmīgākie — vērotāju skaita pieaugums un klimata pārmaiņas. Šogad izceļams reto putnu piemērs ir sarkankakla zoss, kas ir neliela auguma, apaļīgs putns, kurš ligzdo tālu ziemeļos. Pasaulē viņu palicis pavisam maz, bet šogad Latvijā redzēti jau trīs indivīdi, un tas ir daudz. Izteikts skaita pieaugums ir zivjēdāju sugām, jo šie putni vairāk pielāgojušies cilvēku tuvumam. Pamazām gan zūd ziemeļu sugas un tās, kuras mīt tikai dabiskajā, daudzveidīgajā mežā un pļavās.

Šobrīd īpaša uzmanība pievērsta izmirstošajiem melnajiem stārķiem. Kā suga tā diemžēl ir īpaši bēdīgā situācijā. Šie putni ir ļoti jutīgi pret dažādiem faktoriem. Pēdējā laikā suga ir daudz pētīta, tāpēc vairāk ir informācijas par negatīvajām ietekmēm, kas apdraud viņu vairošanos. Tomēr būtiskākais ir cilvēku radītais piesārņojums. Lielu postu nodara dažādās lauksaimniecības ķimikālijas. Lai arī liela daļa kaitīgo vielu Latvijā aizliegtas, kaut kādā koncentrācijā tās tik un tā lieto, arī citviet pasaulē, un putni taču migrē. Nedrīkst aizmirst arī skaņu un troksni, kas rada nozīmīgu traucējumu klusumu un mieru mīlošām sugām.
Mana lielākā profesionālā interese ir par pūcēm Latvijā, un par šiem putniem veidoju arī maģistra darbu, kas tuvākajā laikā jāpabeidz. Šobrīd intensīvi mežā apskatu pūču ligzdas, līdz ar to lielāko daļu laika pavadu mežā. Ziemas šogad tikpat kā nebija, un varēja gaidīt, ka putni sāks ligzdot jau februāra beigās vai marta sākumā, jo laika apstākļi bija labvēlīgi, tomēr viņi to darīja vēlāk. Acīmredzot tas saistīts ar iepriekšējās ziemas bargo pieredzi. Šajā sezonā labi redzamas putnu pārziemošanas stratēģijas radītās ietekmes uz ligzdošanas sākšanu. Var gadīties, ka būri būs jāapskata atkārtoti. Patlaban Latvijā ir apzinātas un ikgadēji kontrolētas aptuveni 900 pūču ligzdošanas vietu.
Atkarībā no sugas pūču mirstība pirmajā dzīves gadā ir ap 95 procentiem, tā ir dabīgā atlase. Lai gan šie putni ļoti rūpējas par saviem mazuļiem, pirmajās dzīves nedēļās viņus var apdraudēt tādi ekstremāli apstākļi kā bads vai plēsēji. Nākamais kritiskais posms šiem putniem ir tad, kad viņi atstāj vecāku ligzdu un pašiem ir jāpārziemo. Tad mirstība ir vislielākā. Pūcēm galvenā barība ir nelieli grauzēji, jo, ķerot sīkākas radības, piemēram, kukaiņus, jāpatērē vairāk enerģijas, kā tiek iegūta, tos apēdot. Saimnieciskās darbības rezultātā pilnībā mainās sīko zīdītāju sugu sastāvs un sastopamība, kas tieši ietekmē pūču dzīvi. Ligzdošanai pūcēm neder kurš katrs dobums, jo nepieciešams vairāk vietas. Turklāt ligzdošanas iecirkni pūces lielākoties izvēlas uz mūžu. Ja mēs viņām atņemam dabisko dzīvesvietu, vietā jādod kas cits, tāpēc viņas mīt arī cilvēku darinātos būros. Tas gan nav tik vienkārši kā ar strazdiem, kuriem cilvēki pie savām mājām jau izsenis izliek būrīšus. Pūcēm svarīgi būrus izgatavot pietiekami lielus un izvietot pareizās vietās. Novērots, ka šie putni labprāt apmetas gan koku dobumos, gan cilvēku darinātos mājokļos. Pļaviņu apkārtnē lielākā daļa pūču saimju dzīvo būros.
Pētot šo sugu putnus, var daudz ko izprast, skaidrot procesus un kaut ko paredzēt. Šobrīd var secināt — ja mēs turpināsim saimniekot savā mežā tā kā patlaban, tad paliksim bez daudzām sugām. Vietā gan, ticams, nāks citas. Piemēram, vilku nomainīs šakālis, bet vai tas būs labāk, pateikt nevar. Ne visos meža masīvos, kuros intensīvi vairs necērt, pūces atgriežas pat tad, ja daļa vērtīgo biotopu ir saglabājusies. Tā ka tik vienkārši dabā nav, jo, iespējams, neatgriezeniski izjaukta kāda sakarību ķēde, kuru ne vienmēr var izskaidrot.
Portālā www.tvnet.lv noslēgusies rakstu sērija par mežsaimniecību Latvijā. Teiktais, manuprāt, tomēr trāpīja cilvēku prātos un sirdīs, lai viņi aizdomātos par turpmāko rīcību, mēģinot rast kompromisu starp saimniecisko darbību un saudzīgu izturēšanos pret dabu. Vēl nesen meža ciršanas apjomi tika palielināti saistībā ar krīzi. Tomēr no “bedres” jau tā kā esam izrāpušies, bet mežu mazāk necērt, turklāt ne saudzīgākajā veidā.
Pagājušajā nedēļā cilvēki Latvijā atminējās 25. martu — Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu. Šajā datumā, kad pie ēkām izliek karogus ar sēru lenti, ir manas mātes dzimšanas diena. Kā daudzās, arī manā ģimenē radinieki cietuši no šīm represijām. Lai arī pagājis tik daudz gadu, cilvēkiem notikušais joprojām ir spilgtā atmiņā. Turklāt lielais kaimiņš savu ārpolitiku diemžēl daudz nav mainījis. To var redzēt arī Ukrainas gadījumā. Neesmu eksperts politikā, bet nesenie notikumi nevienu neatstāj vienaldzīgu. Grūti spriest, cik Latvija šajā situācijā ir apdraudēta, bet valsts līmenī vairāk domā par dažāda bruņojuma iegādi un zemessardzes attīstību. Ja kaut kas tāds notiek, tad, iespējams, atbildīgās amatpersonas zina daudz vairāk nekā mēs. Vai šobrīd šī joma valstī ir svarīgākā? Grūti teikt. Katrā situācijā ir savas prioritātes, un šobrīd tā, visticamāk, ir valsts aizsardzība. Vispirms jādomā par drošību un tad par ekonomiku, lai saglabātos valsts, kurā to veidot.
Mani pārsteidz, cik vienkārši viena valsts var paņemt sev kādas citas teritoriju, kā tas bija Krimas gadījumā. Visa pasaule tikai pakratīja pirkstu, bet Ukraina bija bezspēcīga. Grūti paredzēt, kā Krievijas paspārnē turpmāk attīstīties Krima un vai cietīs pārējā Ukraina. Jācer, ka tas būs grūdiens, lai Ukraina saņemtos, jo lielākā daļa iedzīvotāju atzīst, ka tālāk tā dzīvot nevarēja. Mēs gan nezinām aizkulises, kā šie procesi patiesībā sākās un notika. Neraugoties uz notikušo, Ukrainai jādzīvo līdzās lielajam kaimiņam, tāpēc turpmākā valsts attīstība, visticamāk, būs virzīta nevis izglītībai, zinātnei un ražošanai, kas ir stabilitātes pamats, bet aizsardzībai un militārajai jomai.

Staburags.lv ARHĪVS

Cilvēkam un dabai jārod kompromiss

Kategorijas