Zeme dreb un debesis rūc

2014. gada 28. marts 00:01

577

Tiklīdz ir piemēroti laika apstākļi, “Delveru” mototrasē Aiviekstes pagastā, līdzās “Lukoil” degvielas uzpildes stacijai, sākas rosība. Šī vieta kā magnēts pievelk dažādu spēkratu stūrētājus — ar sacīkšu motocikliem, kvadracikliem un automašīnām no tuvākās apkaimes un pat tālienes. Trases izveidotājs un biedrības “Sporta klubs Juko” vadītājs Normunds Jukša teic — gaidīts ir ikviens interesents. Par motosporta tradīcijām Pļaviņu apkaimē un vēlmi tās atjaunot — saruna ar viņu.
Nedzird, bet motoru jūt
— Interese par motokrosu ir liela?
— Šobrīd tuvākajā apkārtnē ir kādu padsmit braucēju, bet interese arvien pieaug. Tāpat kā par autosprintu. Pamēģinājām, bet sacīkstēs vasarā to neplānojām iekļaut. Tomēr vēlēšanās ir tik liela, ka jārīko vien būs. Lielākoties vairākiem braucējiem ir viena automašīna, tas ir izdevīgāk. Arī kvadracikli ir populāri. Tā ka aicinām piedalīties interesentus ar savu tehniku, kāda pašiem ir, izņemot trakto-
ru. Sākot rīkot sacīkstes, esam veicinājuši to, ka motokrosam pievēršas dažādi cilvēki — tādi, kuri savulaik to darījuši vai arī mēģina pirmo reizi.
— Vairāk ir bijušo sportistu vai iesācēju?
— Gan vieni, gan otri. Tie, kuri nodarbojušies ar sportu, tā īsti to nevar pārtraukt darīt. Tiklīdz esi trases malā un dzirdi motora rūkoņu, jau rodas adrenalīns. Spilgts piemērs ir pļaviņietis Rihards Rode, kuram ir jau 76 gadi. Vismaz 20 gadu viņš nav piedalījies sacensībās, bet nu atkal ir ierindā. Tomēr svarīgi ir piesaistīt jaunos. Tāpēc cenšamies radīt vietu, kur katrs interesents var izmēģināt savus spēkus un novērtēt, vai ir jēga ieguldīt līdzekļus. Ja būs vēlēšanās, tālāk varēs turpināt profesionālā līmenī. Kopā ar mums trenējas un sacīkstēs brauc arī nedzirdīgs cilvēks. Acīmredzot, ja liktenis atņēmis spēju dzirdēt, vietā dots kas cits. Viņš tik perfekti izjūt tehniku, ka pat mēs, dzirdīgie, šķiet, tā nespējam. Ja man vajag pārbaudīt, vai automašīnai motors neniķojas, lūdzu viņam. Uzliekot rokas, šis cilvēks jūt, vai viss kārtībā. Arī citi nedzirdīgi cilvēki iesaistās tehniskajās norisēs, un mēs visi labi saprotamies.
Jāzina, kas “lācītim vēderā”
— Sacensību sezona jau saplānota?
— Sezonas atklāšana paredzēta 19. aprīlī, kad būs Pavasara motokross un “Motodelvera” kausa izcīņas pirmā posma sacensības. Arī šajās sacīkstēs ikvienam interesentam ir iespēja izmēģināt savus spēkus. Startēt Latvijas Motokrosa federācijas sacīkstēs ir ļoti dārgi, jo jāmaksā dalības maksa, jāiegādājas gada licence, jāveic apdrošināšana, un ir arī citi izdevumi. Daudziem jaunajiem sportistiem tas vienkārši nav pa kabatai, un tur arī valda lielāka konkurence. Tāpēc rīkosim sacīkstes, kas finansiāli būs iespējamas un domātas plašākam cilvēku lokam.
— Vai trase izveidota, lai arī pats no jauna brauktu motokrosā?
— Savulaik motokrosā un arī autokrosā braucu gan amatieru, gan profesionālajā līmenī. Tad to pārtraucu un kādu laiku nebraucu vispār. 90. gadu sākumā biju iegādājies zemi Aiviekstes pagastā, bet ne nolūkā veidot tur trasi. Tā bija lauksaimniecības zeme, bet arvien grūtāk tur bija tikt galā ar krūmiem, kas strauji saauga. Cilvēki, ar kuriem kopā sportots, rosināja veidot mototrasi treniņiem. Šim sportaveidam no jauna pievērsos ne tik daudz sevis kā jauno dēļ — lai viņiem ir iespēja. Klubam ir mērķis izveidot savas telpas, kur visi “dzelži” būtu vienuviet, jo šobrīd visi lielākoties rosās savos šķūnīšos un garāžās. Tad puikas varēs atnākt, padarboties, un būs kāds, kas kaut ko parāda. Katram braucējam ir jāizjūt, kas “lācītim vēderā”. Tad lielāka saprašana, kā jābrauc, un cita attieksme pret tehniku. Atceros, līdzīgi man bija bērnībā — braukt gribējās, bet tuvumā nebija neviena sporta kluba. Tad tēvs aizveda uz Salas pagastu. Tomēr ne visi var tālu izbraukāt, tāpēc iespējas jārada uz vietas.
Lētāk atbraukt
uz Pļaviņām

— “Sporta klubs Juko” radās līdz ar motosporta aktivitātēm Pļaviņu apkaimē?
— Krietni agrāk. Mani palūdza atbalstīt vienu Pļaviņu sportistu, lai viņš var trenēties biatlonā Somijā. Sākās sadarbība ar somu treneri, un, tā kā nevarēju turpināt atbalstīt kā privātpersona, izveidoju sporta klubu. Tad biedrības darbībai pievienojās motokrosa aktivitātes, jo pats un vēlāk arī mans dēls sacīkstēs startēja kā “Juko” pārstāvis. Tagad plānojam darboties plašāk, atbalstot dažādus sportaveidus, iesaistot visu vecumu cilvēkus.
— Šobrīd sadarbojaties ar biedrību “Jūrmalas delveri”. Kā tā veidojās?
— Tie puiši mani atrada un uzrunāja, lai es viņiem pamācu braukt, jo sapratne par šo sportaveidu bija niecīga. Rīgas apkaimē ir grūtības ar treniņiem, jo trašu nav daudz, un to īre ir dārga. Jūrmalnieki izrēķināja, ka viņiem izdevīgāk ir atbraukt trenēties uz Pļaviņām. Tā mums izveidojās ciešāka sadarbība, un viņi mani mudināja šo vietu attīstīt. Ar savu ieceri vērsos pašvaldībā, kur to atbalstīja, jo savulaik Pļaviņās motosports bija ļoti attīstīts. Tā kā savu darbošanos esam apvienojuši ar “Jūrmalas delveriem”, trase nodēvēta par “Delveru” mototrasi.
— Savulaik Latvijā bija vairākas populāras mototrases, bet šobrīd tādu nav daudz. Kāpēc tā?
— Lielākoties bijušās trases ir uz privātās zemes, un viss atkarīgs no īpašnieka. Ja viņam ir citas ieceres, tad nekāda sporta tur nebūs. Diemžēl daudzas platības ir aizaugušas un neizmantotas. Koknesē bija divas labas un iecienītas trases, bet vairs nav nekā. Tāds pats liktenis piemeklējis populāro “Pelīšu” trasi Salas pagastā un Jēkabpils saliņā. Lai izveidotu un uzturētu labu moto vai auto trasi, vajadzīgi lieli līdzekļi un laiks. Žēl, ka viss aiziet nebūtībā. Tāpēc labāk kaut ko tādu darīt uz savas zemes.
Mūzika dod vajadzīgo izjūtu
— Kā bērnus un jauniešus ieinteresēt, lai viņi sportotu?
— Domāju, viņi ir jāpamudina. Nereti ir arī tā, ka vecāki iegulda lielus līdzekļus, lai bērns nodarbo-jas ar konkrētu sportaveidu, bet rezultātu nav. Savukārt citam ir lielāks talants, bet nav atbalsta. Kāds paziņa atzina, ka tikai pēc 12 gadiem sācis iepatikties motokross. Līdz tam braucis, jo tēvs mudinājis. Māsasdēls arī savulaik nodarbojās ar motosportu un pāris mēnešos sasniedza tādu līmeni, kādu citi vairāku gadu laikā. Kad vajadzēja sākt trenēties nopietnāk, interese zuda, bet tagad viņš man saka — kāpēc es viņu savulaik nepiespiedu turpināt? Tā ka visur ir jāatrod vidusceļš. Mans dēls ar moci sāka braukt triju gadu vecumā un četros gados jau piedalījās pirmajās sacensībās. Tagad viņam ir desmit gadu un vairs nesporto. Šobrīd viņš spēlē klavieres, un arī tas ir labi. Ir pierādīts, ka profesionālajā sportā lielāki panākumi ir cilvēkiem ar muzikālo dzirdi. To es ievēroju jau Somijā pie biatlonistiem. Mūzika sportā dod vajadzīgo izjūtu. Es pats neesmu mācījies mūziku, bet nospēlēt kaut ko protu.
— Ar ko ikdienā nodarbojaties?
— Strādāju biedrībā “Neatkarīgais tiesiskās aizsardzības centrs”, kas sniedz juridisko palīdzību. Cenšamies palīdzēt ikvienam, arī cilvēkiem bez iztikas līdzekļiem. Birojs mums ir Rīgā un Madonā. Man dzīvē savulaik dažādi gājis, un šo jomu esmu izzinājis gan no vienas, gan otras puses. Tāpēc apzinos, cik svarīgi, lai cilvēkam ir vieta, kur viņš var saņemt palīdzību, jo diemžēl lielākoties nauda valda pār pasauli. Šī iemesla dēļ mazāk situētiem daudz kur atsaka palīdzību, jo vieglāk ir izlikties neredzam un nedarīt, ja skartas kāda turīgāka un ietekmīgāka cilvēka intereses. Tā kā ikdienas darbs lielākoties saistīts ar negācijām, motosports lieliski visu saliek pa vietām. Trasē nav laika domāt par ko citu. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Zeme dreb un debesis rūc

Kategorijas