Dižais sēlis palicis dzimtajā pusē

2014. gada 28. marts 00:01

140

Komponista Pētera Barisona, Dziesmu svētku himnas “Dziesmai šodien liela diena” autora, muzeju Jaunjelgavas novada Staburaga pagastā nezinātājam atrast ir sarežģīti. Pie ceļa par to nevēsta neviena norāde. Tomēr, nogriežoties no lielās nesen asfaltētās brauktuves uz šaura zemes ceļa, pēc vairākiem līkumiem skatienam atklāsies glezni pauguri un nelielā uzkalnītē — saulaini dzeltena stalta ēka. Tās ir “Skudras”, komponista dzimtās mājas, kurās pirms 40 gadiem, kopš 1974. gada, ierīkots neliels muzejs.

Saimniece un muzeja vadītāja Jevdokija Bukša, iznākusi uz lieveņa, apsauc balto neliela auguma suni Tobi, kurš enerģiski kūļā asti un noteikti grib piedalīties sarunā. Tobis paliek aiz durvīm, bet mēs pa koka kāpnēm nokļūstam otrajā stāvā.
Māju nevajadzēja nevienam
Jevdokijas kundze šajā pusē dzīvo koš 1961. gada 3. februāra. Sākusi strādāt “Daugavas” kolhozā par kontrolasistenti. Apmetušies nelielā mājiņā kaimiņos “Skudrām”. Tajās tolaik vēl dzīvoja komponista atraitne Elza, kādu laiku Barisonu mājās bija kolhoza kantoris, vēlāk to pārvietoja uz citu ēku. “Barisonu Elza nomira 1969. gadā. Vispirms viņas dēls Gunārs “Skudras” piedāvāja valstij, ministrijām, gribēja, lai pārņem māju, ierīko muzeju, lai ēka neiet postā, bet nevienam nevajadzēja. Un tad Gunārs māju 1973. gadā pārdeva mums. Pirkuma līgumā bija iekļauts punkts, ka Barisona muzejs tiks saglabāts,” stāsta saimniece. “Tiklīdz nopirkām, tā pēkšņi māju ievajadzējās visiem, no rajona uzplijās, ka vajagot ierīkot muzeju. Uztaisīja planšetes ar attēliem, tekstu, atveda un piemontēja pie sienas. Vienā naktī dzirdu — liels troksnis, visas planšetes uz grīdas un stikli saplīsuši.”
Kopj arī kapu
Mājas otrā stāva divās telpās, kuras komponista sieva Elza saglabāja neskartas kopš vīra nāves, ir apstājies laiks. Divas neapsildāmas istabiņas Pēteris sev iekārtoja un izremontēja pats. Pats izraudzījās krāsoto sienu pelēko toni, ornamentu. Pat grīdas krāsa vēl viņa paša klātā. To saudzējot, uzklāta grīdsega. “Ja tik ilgus gadus stāv, tad lai turas vēl,” saka Jevdokija Bukša.
Otrajā stāvā līdzās savai istabai Pēteris ierīkojis istabiņu māsīcām, kuras vasarās ciemojās. Viņš nav mīlējis cilvēkus, kad māsīcas braukušas projām, komponists vienmēr teicis: paldies Dievam, māja ir tukša.
Kad muzejā jāuzņem viesi un jāstāsta, Jevdokija nostājas Pētera vasaras mītnē pie loga istabas kreisajā pusē, tad stāstāmais plūst viegli, vārdi nav jāmeklē. “Tāda laba vieta,” pasmaida saimniece. “Kad te stāvu, Pēteris vienmēr palīdz.” Ne tikai muzeja telpas ir Jevdokijas pārziņā, viņa regulāri dodas uzkopt arī komponista atdusas vietu. Ar ierastu “Nu, čau!” viņa sveicina ikreiz, iegriežoties kapsētā. Arī Martiņas, Pētera tantes, kapiņu sakopj.
Vainagiem septiņas desmitgades
Divi milzīgi brūndzelteni vainagi pie sienas. Lapas, kas tagad mēmas un sačokurojušās, gadu desmitiem piekļāvušās sienai, zaļas, mīkstas un lokanas šalca kokos 1947. gada vasarā, gandrīz pirms septiņiem gadu desmitiem. Kur tad putekļi? Nekrājoties. Lielais ozollapu ir no komponista bērēm, otrs vainags — no 1947. gada 24. jūnija. Līgosvētkos Vīgantes parkā tas bija komponistam kaklā diriģējot. “Man teica — būs jāpārpin, nekā. Kā 1975. gadā pielikts pie sienas, tā stāv,” teic muzeja saimniece.
Istabas iekārtojums vienkāršs — gulta, kam galvgalī pie sienas nedzirdīgā ģēnija Bēthovena portrets. Pie loga galds, divas klavieres, vienkāršs plauktiņš, kur aiz stikla līdzās citām grāmatām liela melna Barisonu ģimenes Bībele, 1865. gada izdevums vecajā drukā. No Bībeles izkrīt smalkā rokrakstā pierakstīti ģitāras akordi, fotogrāfija. Tajā nopietni vīri uzvalkos, tā ir bilde no Vīgantes pamatskolas iesvētīšanas 1938. gadā. Uz galda reiz pazīstamās latviešu tēlnieces Līzes Dzeguzes Pēterim dāvināta koka figūriņa. Šķīvītī uz palodzes šūnakmens no Staburaga klints.
Gleznas, kas istabās pie sienām, gleznojis komponista draugs Jānis Zariņš. “Plostnieks, Pētera draugs, nejaukt ar populārajiem Zariņiem,” norāda Jevdokija. “Jaunībā abi sapazinušies un visu mūžu apmainījušies vēstulēm. Te, muzejā, bija arī ģipša krūšutēls, reiz ciemos atbrauca Pētera draugs Zariņš jau cienījamā vecumā, ieraudzīja bisti un izsaucās — tas taču nav viņa skats, uzgleznošu! Teica — gleznos pēc atmiņas. Patiešām uzgleznoja un bildi atveda 1974. gadā.”
Pirmais
instruments — ģitāra
Divos istabas stūros klavieres. Viens ir Pētera māsīcas, rīdzinieces Vilmas, instruments. Kamēr dzīvojis un mācījies Rīgā, arī komponists tās spēlējis. Pēc māsīcu aiziešanas mūžībā klavieres atveda uz “Skudrām”. Lielās tāfeļklavieres atdāvinājusi kāda sēlpiliete. “Kad Pēteris strādāja Sēlpils korī, tajā dziedāja daudz jauno apkaimes meitu, vienai no viņām — Almai — Pēteris ļoti patika,” stāsta muzeja vadītāja. “Viņš palīdzēja nopirkt Almai klavieres. Pēc iegādes tās Rīgā pie Barisona nostāvēja trīs mēnešus. Kad Alma jau cienījamā vecumā devās dzīvot pie meitām uz Rīgu, viņa mums klavieres atdeva. Tās ir izgatavotas 1875. gadā vācu firmā. Muzejā reiz bija ieradies vīrs no Vācijas, ieraudzīja klavieres un teica: ļoti slavenas firmas instruments, maksāšot lielu naudu, lai pārdodot. Izrādās, Rīgā ir bijusi šīs slavenās firmas filiāle, un klavieres ir ražotas tepat, bet 1905. gadā filiāli slēdza. Klavieres kā no rūpnīcas nākušas — neviena pele nav tikusi klāt, neviena bojājuma. Spēlētas gan daudz, taustiņi nodiluši.”
Uz pūralādes melns skaitlis — 1841. Tajā pūra audeklus, cimdus, zeķes, veļu reiz locījusi Pētera vecāmāte, uz lādes uzklāts linaudekls, un uz tā Pētera pirmais instruments — ģitāra. To dāvināja mātes brālēns Pēteris Skudra. “Sēž vienā reizē jaunie, arī Pēteris Skudra, dzird — kaut kas pagaldē čab, bet šie pārrunā tādas “sālītas” lietas. Puika zem galda noklausījies,” stāsta Jevdokija. “Teikuši: nu, draudziņ, no šīs dienas būsi mūsu kompānijā, iedeva ģitāru, un tā viņš sācis mācīties spēlēt.” Pētera Skudras vadībā zēns apguva cītaras, vijoles, ģitāras un mežraga spēles prasmi.
Mirst ceļā pie mātes
Par Pēteri Barisonu Jevdokijai daudz stāstīja viņas tēvs, vēlāk arī Barisona sieva Elza un komponista krustmeita Velta, kura dzīvo kaimiņos.
Ļoti īpašs cilvēks Pēterim bijusi māte Ede, kuru viņš vienmēr sauca par māmiņu. Tēvs Mārtiņš bijis kluss un atturīgs, ar viņu Pēterim neizveidojās cieša saikne. Ede un visi viņas radi bijuši muzikāli un lieli dziedātāji. Komponists ļoti pārdzīvojis mātes nāvi, Ede nomira 1943. gada novembrī.
Jevdokija zina Elzas pārstāstīto Pētera sapni, ko viņš redzējis sava mūža pēdējā naktī — 1947. gada 13. jūlijā. “No rīta Pēteris piecēlies un teicis sievai: jāaizved mammai puķes uz kapiem. Redzējis sapnī, ka māte atbraukusi uz Sēlpils staciju viņam pretī ar zirgu,” stāsta muzeja saimniece. “Bijusi ļoti karsta vasaras diena, Pēteris paņēmis velosipēdu, bet pie šķūņa pārtrūkusi ķēde. Elza centusies atrunāt vīru, lai nebrauc, ka nenotiek kas slikts. Viņš — nē, māmiņa gaidot. Līdz kapiem netika.”
Komponistu atrada pie priedes, ko pēc tam nosauca viņa vārdā — par Barisona priedi. Priedē bija iegriezts neliels krustiņš, bet tagad šajā vietā blakus priedei uzlikts komponistam veltīts piemiņas akmens. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Dižais sēlis palicis dzimtajā pusē

Kategorijas