“Bija smagi, bet labi”

2014. gada 28. marts 00:01

296

Uz galda bijušo kolēģu dāvinātie ziedi — oranžas rozes, sarkanas sīkziedu neļķītes. Viņi garāmbraucot iesteigušies apsveikt jubilāri. Pie sienas divi lieli plakāti ar dzīvnieku attēliem, kas liecina par zalvietes Antoņinas Kirilovas veterinārās feldšeres profesiju. No mūža 70 gadiem vairāk kā četrdesmit veltīti dzīvnieku ārstēšanai.

Profesiju izvēlas
āboliņa pļavā
Jubilāre teic, ka dzimšanas dienas nekad vērienīgi nav atzīmētas. Kolēģi, draugi ienāk apsveikt, atbrauc vienīgā meita Mārīte, kura dzīvo tepat netālu.
Antoņina, kuras dzimtā puse ir Latgalē, Jersikas pagastā, Zalvē nokļuva pēc Bebrenes veterinārā tehnikuma absolvēšanas 1966. gadā. Dzīvnieku mīlestību viņa mantojusi no tēva. “Manam tēvam īpaši patika zirgi. Viņi mūsu saimniecībā bija vairāki,” atceras zalviete. “Kad bija jāstājas kolhozā, visus tēva audzētos zirgus paņēma fermā, kur viņš arī dzīvniekus turpināja kopt.” Tēvs vēlējies, lai meita apgūst agronomes profesiju. Taču vasarā pēc skolas izlaiduma, siena pļavā vācot āboliņu kopā ar kaimiņu meiteni, abas norunājušas doties uz Bebreni.
Pat maize sasalst
Uz šo pusi jauno speciālisti norīkoja tūlīt pēc tehnikuma absolvēšanas. “Toreiz deva darbu, dzīvesvietu, tas bija liels nodrošinājums, kas tagad jaunajiem lieti noderētu,” domā jubilāre. Sākotnēji dzīvojusi Mazzalves pagastā, bijušās skolas ēkā. Sadzīves apstākļi nekādi lepnie nebija — aukstākās ziemās pat maize sasala ragā. Pirmajos gados transportlīdzekļa nebija, kājām nostaigāti daudzi kilometri. Katru rītu četrus kilometrus uz darbu, vakaros tāpat kājām atpakaļ. Vēlāk ieguvusi autovadītājas apliecību vairākās kategorijās, Antoņina drīkst stūrēt ne tikai vieglo automašīnu, bet arī motociklu un traktoru.
“Strādāju veterinārajā iecirknī, pirmos gadus biju feldšere. Vēlāk, kad ārstes nebija, paliku viņas vietā kā pienākumu izpildītāja,” stāsta zalviete. “Kad iecirkni slēdza, ieguvu privātprakses licenci un sāku strādāt paju sabiedrībā. Visbeidzot likvidēja arī to, turpināju darboties privātpraksē.”
Ar lopiņiem saprotas labi
Darbs jebkurā diennakts stundā, pēkšņi izsaukumi ir ikviena mediķa, arī veterinārārsta, ikdiena. Darot darbu, gūtas dažādas traumas, pat lūzumi. Tomēr Antoņina nenožēlo profesijas izvēli. “Tas laiks sen pagājis — šķiet, ka nebija slikti vai grūti, patika,” domīgi teic Antoņina. “Toreiz gan tā gluži nelikās. Vajadzīga gan garīga, gan fiziska piepūle. Bija smagi, bet labi.” Jautāta, vai atminas pirmo pacientu, Antoņina brīdi padomā un nosmej: “Nu, droši, ka lopiņš bija. Bet vilks viņu zina, kāds tieši, gan jau kāda cūka. Visādi ir gājis, bet ar lopiņiem vienmēr sapratos ļoti labi, dažkārt pat labāk kā ar cilvēku.”
Antoņina strādājusi līdz 2008. gadam, kad darbu bija spiesta pārtraukt kājas lūzuma dēļ. Neveiksmīgi sadziedēts, tas arī tagad neļauj veikt smagākus darbus. Līdz tam tuvējās kūtiņās turējusi pāris teļu, sivēnus, bijis iekopts dārziņš, tagad — nekā.

***
Jubilāre jau vairākus gadu desmitus mīt Sproģu ciemā, daudzdzīvokļu mājas trešajā stāvā. “Atceros, kad te ienācām dzīvot, bija jauna, tikko uzcelta ēka, viss gaišs un skaists,” stāsta Antoņina. “Tagad daudzi dzīvokļi tukši, mūsmājā vairāk iemītnieku, bet viena kaimiņmāja pustukša. Arī kūtiņās vairs gandrīz nekādas rosības, labi ja divās vēl saimnieko. Aizvien tukšāks un klusāks pie mums.” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

“Bija smagi, bet labi”

Kategorijas