“Mājas sveicina un gaida jūs”

2014. gada 25. marts 00:01

Aizkraukles vēstures un mākslas muzejā “Kalna Ziedos” šodien notiek svinīgs piemiņas pasākums 1949. gadā uz Sibīriju izsūtītajiem. Muzejā no krājumā esošajiem priekšmetiem, fotogrāfijām un vēstulēm, kas saistīti ar šiem notikumiem, izveidota izstāde, ko varēs aplūkot līdz aprīļa vidum.

Anonīma sūdzība izšķir likteni
Apģērbs, lakati, rakstaini cimdi, mazs rokaspulkstenītis un citas lietiņas muzeja izgaismotajās vitrīnās. Iepretim tām pie sienas liela Krievijas karte, kurā melnie punkti apzīmē izsūtīto nometinājuma vietas, tos ciemus un sādžas, no kurām visas savāktās lietas atceļojušas uz “Kalna Ziediem”. Vairāk kā 30 melno punktu izkaisīti visā plašajā Krievzemē — Magadana, Vladivostoka, Noriļska, Amūra, Omska, Tomska un citi apgabali. Ziemeļos lielākoties nonāca tie, kurus izsūtīja 1941. gadā. Muzeja krājumu glabātāja Ilzīte Ozoliņa, norādot uz karti, teic, ka tā pirmo reizi muzejā eksponēta Atmodas laika sākumā, 1989. gadā. “Bija jau ne tikai 1941. un 1949. gada deportācijas, cilvēkus izsūtīja arī laikā starp šiem gadiem. Apsūdzēja, notiesāja un deportēja,” stāsta Ilzīte Ozoliņa. Apsūdzēt varēja ļoti vienkārši — pietika ar anonīmu papīra drisku. Muzejā eksponēts kāda apsūdzētāja vēstījums partordzei: “Partordzīt. Gribu pateikt par mūsu fašistiem pašu reizi ļoti rosīgi palikuši ziniet tie ir Jesmiņa kungs un Pormāls un Maizitis tie tagad met uz Jums dzīvu uguni viņi jau saaģitēja tos pārējos kalna ļaudis ari lai tik neiet kolhozā viņi jau nedošot kolhozā savus lopus... tie grib ardit mūsu kolhozus ar savu aģitāciju un ari draudiem ka drizi ar komunistu galvam bušot ielas bruģet jo karš jau esot tāpat kā iesācies. Tad ziniet ar ko Jums darīšana.”
Arī komiskā
puse
Lai cik traģisks būtu notikušais, taču dzīve neapstājās un arī izsūtījumā izpaudās visā tās daudzveidībā. Muzejā aplūkojamajās fotogrāfijās redzama gan dzīves traģiskā puse — kapsētas, bēres, gan otra, kas apliecina ikvienas dzīvas radības tieksmi dzīvot un priecāties. Kādā vēstulē Bertai Ozoliņai, kad viņa jau atgriezusies no izsūtījuma, no Veltas, kura vēl Sibīrijā, fragments labi parāda dzīves komisko vai traģikomisko pusi: “Mīļš sveiciens no Sibirakiem! ...resnā Duņka sakāvās un padzina savu Vedjaški-
nu, tagad skraida pa ģerevņu un meklē jaunu mužiku. Pie mums jau tās vecās ģevkas ir trakas, Duņa ar Šakovieni abas pārmaiņus uzdzīvo ar vienu siļņiju Oļašku lai gan tam atbrauca sieva ar trim bērniem. Sieva nupat Šakovienei izdauzīja visus logus. Redzēs, kas būs, vai nedabūs 15 sutkas...
Vaļa tāpat strādā veikalā un kam grib tam pārdod, nu ar vārdu sakot pēc deguniem. Vilis jau nemaz negrib uz veikalu iet, un Kārlis smej ka viņa deguns laikam Vaļai nepatīkot, būšot jāpārveido...
Bija grīdā lejas skladā uztaisīts caurums un izlaisti kvieši. To jau noklusēja jo visu draugi bija kopā ņēmuši. Redzi cik pie mums iet raibi... Kolhozam ir ļoti maz barības. Govis ir ļoti vājas, slaucamas sanāca agri, bet piena ļoti maz. Salmus sutina... Kā vari lasi, man sajukuši burti ar krievu burtiem.”
Kompensācija atkarīga no sirdsapziņas
Izsūtītajiem Sibīrijā ritēja sava dzīve. Mazās pieticīgās mājiņās, nabadzībā, smagā darbā. Latvijā tukšas palika iekoptās saimniecības un mājas. Kūtīs palika lopi, dārzos iesēto ražu novāca svešie. “Kad cilvēkus izveda, kādam bija jāiet palikušo mantu aprakstīt,” stāsta Ilzīte Ozoliņa. “Ja mantu uzskaitīja godprātīgi, tad viss nonāca valsts īpašumā, bet dažkārt aprakstītāji rīkojās negodīgi, piesavinājās izsūtīto lie-
tas sev, sarakstā iekļaujot tikai daļu. Pēc šiem sarakstiem deviņdesmitajos gados cilvēkiem aprēķināja kompensāciju. Tās lielums tad arī bija atkarīgs no toreizējā mantas aprakstītāja sirdsapziņas.”
Palikušās saimniecības ilgi tukšas nestāvēja. Atgriežoties no Sibīrijas, parasti bijušajās mājās apmesties nedrīkstēja. Tā bija arī 1941. gadā izsūtītajai vietalvietei Elzai Krūmiņai, kura atgriezās 1957. gadā. Viņa iesniedza lūgumu, lai atļauj dzīvot bijušajā īpašumā, taču atļauju nesaņēma. Gita Židova, kura mājā dzīvoja septiņdesmitajos gados, Elzai rakstīja vēstuli:
“Labdien saimniece! Dzīvoju Jūsu mājā, bet īri maksāju citam. Redziet kā tas viss ir, kad sveši ļaudis dzīvo Jūsu mājā un Jums jādzīvo citur. Jums ir sāpīgi redzēt savu māju — spēka gados iemītās takas. Kad Jūs brauciet garām, viņa sveicina, bet Jūs viņas durvis vairs neveriet. Es Jūsu māju neesmu postījusi un dzīvoju otro gadu. Domāju, ka mana dzīvošana viņu neizpostīs. Saimniece, mēs esam svešas, bet varam būt pazīstamas. Aizmirsīsim pagātni, mīlēsim nākotni, kā mēs mīlam rožu pumpuru nākošā zieda dēļ. Saimniece, brauciet uz savu māju ciemos, viņa Jūs aicina. Varbūt vēlaties dzīvot šeit? Ar sveicienu, Gita.” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

“Mājas sveicina un gaida jūs”

Kategorijas