Sibīrijā izziedēja jaunība

2014. gada 25. marts 00:01

230

Pirms 65 gadiem, 1949. gada
25. martā, sākās aizkrauklietes Elzas Liases un viņas vecāku ceļš uz Omskas apgabala Krutinkas rajona Rižkovas ciema kolhozu “Sakko i Vancetti”, kur ģimene izsūtījumā pavadīja astoņus gadus. Elzai tolaik bija 21 gads.

“Mana jaunība pagāja Sibīrijā, tēva mājas un iedzīvi mums atņēma, kompensāciju vēlāk saņēmu rubļos, bet pēc naudas reformas to visu Krājkasē zaudēju. Nekad nepiedošu tiem cilvēkiem un viņu bērnu bērniem, kas piedalījās mūsu izsūtīšanā un apzagšanā. Ticu, ka Dieva sods viņus visus piemeklēs,” skarbi šodien, atceroties tālos notikumus, teic 86 gadus vecā Elzas kundze. Elzas kundze kopā ar vīru Jāni dzīvo Aizkraukles centrā, bet aptuveni divus kilometrus no mājām ir dārzs un siltumnīca, kur rosība jau sākusies arī šopavasar: ārsts ieteicis daudz kustēties, tāpēc, ja vien ir labs laiks, Elzas kundze uz dārzu brauc ar velosipēdu, ja nē, iet kājām. Arī šopavasar stādīs kartupeļus un sīpolus, sēs burkānus.
“Katru dienu, rietot saulei, skatījos tālumā un domāju: kaut kur tur ir mājas, Latvija. Nepieļāvu pat domu, ka mēs varētu neatgriezties, lai gan izvedot mums lika saprast — aizbraucam uz mūžu,” teic Elzas kundze.
Sapņo kļūt par
mežsardzi
Elza Liase ir dzimusi 1928. gada 1. augustā Jēkabpils apriņķa Dignājas pagasta “Saltāpurvā”. 1944. gadā beigusi Zasas sešgadīgo tautskolu, mācības turpināja Līvānu komercskolā, bet tās pārtrauca izsūtījums uz Sibīriju. Amālijas un Nikolaja Dāboliņu ģimenē bija divas meitas — Elza un par viņu divus gadus vecākā māsa Irma. Tēvs Nikolajs bija mežsargs, beidzis Jēkabpils zēnu arodskolu, prata poļu, krievu un mazliet vācu valodu. Arī Elzas sapnis jaunībā bijis kļūt par mežsardzi un turpināt tēva iesākto, taču tas “izputējis”. Ģimenei bija 34 hektāri zemes, mežsargam pienācās arī vēl desmit hektāru valsts zemes. Dāboliņu saimniecībā bija trīs zirgi, ap desmit slaucamu govju un citi kustoņi. Māte bija beigusi šuvēju kursus, un ģimene iegādājās šujmašīnu, lai apģērbtu ne tikai savējos, bet kaut ko arī nopelnītu.
Elzas kundze teic, ka vēlāk, esot izsūtījumā, vairākkārt atcerējusies kādu tēva un toreizējā Dignājas ciema padomes priekšsēdētāja Jāņa Meikuļa strīdu. Elza toreiz bijusi vēl bērns un, slēpjoties no pieaugušajiem, palīdusi zem galda, tāpēc nejauši dzirdējusi, kā Meikuls tēvam piedraudējis atriebties par to, ka neierāda viņam labākās vietas baļķu normas izpildei.
Līdzi tas, kas mugurā
Elzas vecākus dzimtas mājās Zasas pagastā ap pieciem rītā 1949. gada 25. martā no miega uzmodināja sitieni pie durvīm. Ieradušies bija vairāki cilvēki — krievu virsnieks, vedējs un cilvēks, kas apraksta mantu, Ermansons no Dignājas. “Tēvam tūliņ lika jūgt zirgu un 15 minūtēs savākties prombraukšanai, neko nepaskaidrojot. Māte Ermansonam jautāja, ko drīkst ņemt līdzi, bet viņš atbildēja, ka neko, tāpat visu uz perona būs jāatstāj. Māte maisiņā iesvieda miltu kulīti, maizes kukuli, pāris veļas gabalu un mazu speķa gabaliņu. Virsnieks tēvam lika paņemt spaini, cirvi un zāģi, kas noderēšot. Vecākus aizveda uz Dignājas ciema padomi, mani apcietināja Līvānu ekonomikas tehnikumā. Māsa tehnikumu bija beigusi, dzīvoja Rīgā un turpināja mācības augstskolā. Viņu aprīlī no augstskolas izslēdza, bet neizsūtīja, laikam nevarēja atrast. Man līdzi bija tikai tas, kas mugurā, un soma ar grāmatām. Dignājas ciema padomē, kur mūs visus aizveda, skats bija drūms — sievas un bērni raudāja, bet vīri klusēdami sēdēja bālām sejām. Cilvēku bija daudz. Mani uzveda otrajā stāvā, kurp krievu virsnieks nolasīja pavēli par izsūtīšanu. Dignājas ciema padomes partorgs bija Jānis Rišķis, priekšsēdētājs — Jānis Meikuls. Nu acīmredzot bija pienācis laiks tēvam atriebties,” stāsta Elzas kundze.
Atņem pases
Toreiz 25. marts bija pavasarīga diena, sniega bija vēl daudz, Daugavā — ledus. Saule rietējusi, kad atskanējusi pavēle kāpt mašīnās.
“Atceros, kā ciema priekšsēdētājs, piedzēries, sarkanu seju, rokas kabatās sabāzis, stāvēja un smaidīgs noskatījās, kā mūs, bēdu un asaru pārņemtus, mašīnu kolonnā aizved svešumā. Daudzeses stacijā mūs gaidīja garš, garš ešelons, priekšējie vagoni jau bija pilni ar cilvēkiem, pie katra vagona stāvēja karavīrs ar šauteni un durkli. Mūsu vagons bija ešelonam pa vidu — kāds piecpadsmitais varēja būt. Vagonā abos galos bija lāvas, vidū — dzelzs krāsniņa, kurai paši gādājām kurināmo, un mazs aizrestots lodziņš.
“Stacijā ešelons stāvēja līdz 27. martam, kamēr bija pilns. Agrā 28. martā rītā tas sāka kustēties, un pirmā pietura bija tikai pēc divu dienu brauciena Baltkrievijā. Diviem cilvēkiem karavīra pavadījumā ar spaiņiem bija jāiet pēc karstā ūdens, zupas un maizes. Tā bija pirmā reize, kad es ēdu kopš 25. marta rīta. Baroja reizi dienā, savas vajadzības lika kārtot turpat pie vagona karavīra uzraudzībā. Cik liels bija kauns! Mēs tā nebijām audzināti. Jau otrajā brauciena dienā vagonus apstaigāja kāda krieviete, sakot, ka ir no pasu galda, un pieprasīja visiem pases, lai ceļā mums tās nenozog vai nepazaudējam. Atdevām, protams, bez ierunām.”
Spilvena vietā pagale
Gandrīz pēc divu nedēļu brauciena, 8. aprīļa rītā, vilciens apstājās Nazivajevskas stacijā, kur izsūtītos sagaidīja smagās automašīnas. Tur bija ziema, sals, daudz sniega, un visi ļoti sala — mugurā lielākoties plānas pavasara drēbes. “Visi, kas bijām kopā vagonā, tikām nosūtīti uz vienu kolhozu — “Sakko i Vancetti”. 70 kilometru bijām braukuši veselu diennakti, tad iestigām, jo ceļš bija slikts, sniega daudz. Kamēr meklēja traktoru, vērojām sādžu — tur būdas bija bez jumtiem, skursteņi no veciem spaiņiem, pie mājām neviena kociņa, krūmiņa. Lai nu kā, bet mēs bijām gaidīti, mūs izvietoja trijās būdās, kas bija tīri izmazgātas, krāsns iekurināta, ienesta bērza malka. Desmit cilvēku dzīvojām divās mazās istabiņās, sākumā gulējām uz grīdas ar to, kas mugurā, ar pagali zem galvas, vēlāk tēvs uztaisīja lāviņu.”
Visiem viena aka
Trīs dienas atbraucējiem ļāva atpūsties, pēc tam sadalīja darbus. “Sādža bija maza, tur bija tikai četrgadīgā skola un veikaliņš. Elektrības nebija, sādžas centrā tikai viena aka, kurā ūdens bija brūns, vārot putoja un smirdēja pēc vircas. Lopus vietējie turēja tādās kā nojumēs, pa dienu ārā, bet vistas, teliņu, sivēnus — virtuvē, paši gulēja uz krāsns un pie griestiem piestiprinātās lāvās,” atceras Elzas kundze.
Ziema Sibīrijā sākās agri — jau septembra vidū. Savvaļā tur auga upenes, jāņogas, zemenes, kaulenes, baltās sēnes. Pirmā ziema ģimenei bija ļoti grūta, jo kartupeļi neizauga, citu sakņu nebija, pārtika no sojas pupiņu raušiem, kas bija domāti aitām.
Dienā
puskilograms
maizes
“Sākumā mani norīkoja par traktorista palīdzi, māte bija pavāre traktoristu brigādē, tēvs — sargs. Man dienā deva puskilogramu maizes, puslitru piena un zupu vai biezputru, bet vecākiem par darbu nepienācās nekas, tāpēc savu piena un maizes normu atdevu viņiem. Ja nebūtu bijis manis, viņi neatgrieztos, neizdzīvotu. Strādājām smagi, bet paēduši bijām, piecas dienas strādāju dienas maiņā — no 7 rītā līdz 7 vakarā, piecas dienas — nakts maiņā. Daudzreiz no pārguruma nespēju pat aiziet uz būdu, nokritu turpat vagā un gulēju. Vēlāk strādāju par degvielas izsniedzēju, bet pēc tam man piedāvāja grāmatvedes darbu kolhozā, jo ātri biju ļoti labi apguvusi krievu valodu,” atceras aizkraukliete.
Tuvinieki novēršas
Elzas kundze atklāj, ka visbriesmīgāk jutušies tāpēc, ka no izsūtītajiem novērsušies teju visi radinieki: “Tēvabrāļa meitai, ko tēvs laipni ar visiem trim bērniem ielaida zem sava jumta, palika mūsu mājas ar pilnu pagrabu, pieliekamais — pilns ar gaļu, ar mūsu iedzīvi un lopiem, taču pa astoņiem gadiem ne reizi neiedomājās pat apvaicāties, kā mums klājas un vai esam dzīvi, kur nu vēl iedomāties par palīdzēšanu. Vēstules saņēmām no māsas Irmas, kura sūtīja mātei zāles un naudu. Un lielāko atbalstu izsūtījumā saņēmu no sveša cilvēka — mums palīdzēja mana skolas laika draudzene Vilma Bušmane, kura sen jau kļuvusi par vienu no man vistuvākajiem cilvēkiem. Satiekamies un sazināmies joprojām. Neviens brālēns, ne māsīca mums tolaik nepalīdzēja, un tagad es vairs nevēlos viņus uzmeklēt.”
Dzīvi sāk no nulles
Dāboliņu ģimeni atbrīvoja 1956. gada 13. jūnijā, bet komandanta izsniegtajā izziņā ierakstīts 7. jūlijs. “Strādāju kolhozā par grāmatvedi, labu darbinieku tolaik trūka, un kādu dienu kantorī ļoti neatlaidīgi zvanīja telefons, bet visi kaut kur aizgājuši, tāpēc klausuli pacēlu es. Zvanītājs bija no Rižkovas sādžas un bija pārsteigts, kad uzzināja, ar ko runā. “Jūs esat brīvi, kāpēc nekārtojat dokumentus?” viņš izbrīnīts jautāja. Šo ziņu kolhoza priekšsēdētājs no mums slēpa, jo negribēja zaudēt labus strādniekus. Pirmie dokumentus nokārtoja vecāki, priekšniecība negribēja mani atlaist un novilcināja piekrišanas došanu līdz septembrim. Uz Latviju izbraucām 1956. gada 17. oktobrī, ceļā pavadot nedēļu. Latvijā dzīvi sākām no nulles: pirmajā naktī tāpat kā Sibīrijā — malkas pagale zem galvas, un viss. Kamēr bijām Sibīrijā, mūsu mājās bija izmitinātas vairākas ģimenes, tur joprojām dzīvoja tēvabrāļa meita, kura bija nepatīkami pārsteigta par mūsu atgriešanos,” stāsta Elza Liase.
Mājas pārdod
mežniecībai
Pēc atgriešanās Elzas tēvs sācis meklēt dokumentus, kādas mantas kolhozs no mājām paņēmis, bet tādu dokumentu nekur nevarēja atrast — viss esot izlaupīts. Arī kokmateriāli, ko tēvs bija savedis otras mājas celtniecībai — baļķi, sijas, dēļi, jumta dēlīši, aizvesta pat grants. Sešdesmito gadu sākumā Elzas tēvs lūdzis Dignājas ciema padomes priekšsēdētājam, lai pārdod “Saltāpurva” mājas, bet ģimene saņēma atteikumu, un mājas pārdeva Slates mežniecībai.
Elza 1958. gadā sāka strādāt Līvānu slimnīcā par grāmatvedi. Kad galvenais ārsts pārcēlās uz toreizējo Stučku, līdzi aicināja arī Elzu, un tā no 1971. gada viņa strādāja Stučkas rajona slimnīcā par galveno grāmatvedi.
“Dzīvi pārdomājot, man visvairāk žēl tēva un viņa lielā darba. Ziemā caurām naktīm viņš plēsa priedes klučus jumta dēlīšiem. Domāju — labāk būt nabagam kā krieviem Sibīrijā, kuri, tāpat kā mēs, izvestie, domāja tikai par to, kā paēst.
Ko man tas devis, ka astoņus gadus biju Sibīrijā? Pie darbastāža klāt 24 gadi, kopā darbastāžs ir 71 gads, bet tas ir tikai skaitlis, jo pensija man tāpēc nav lielāka.” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Sibīrijā izziedēja jaunība

Kategorijas