“Pret naudu lieku mīlestību”

2014. gada 21. marts 00:01

838

“Kādā pasākumā kopā ar draugiem analizējām, kas dzīvē svarīgākais. Lielākā daļa nonāca pie atziņas — nauda. Es toreiz un joprojām uzskatu — mīlestība.” Par savu vaļasprieku viņa nosauc darbu. Organizēt, darīt, nesēdēt mierā, labā nozīmē krist draugiem uz nerviem jeb svinēt dzīvi. Divus gadus viņa katru darbdienu no Kokneses dodas uz Aizkraukli, lai savā nerimstošajā azartā dalītos ar aizkraukliešiem, īpaši gados jaunajiem, kuri apmeklē Bērnu un jauniešu centru. Tāda ir koknesiete Agnese Pulkstene.

Svinēja mazo uzvaru
— Mācījies Rīgā, bet joprojām dzīvo Koknesē, strādā Aizkrauklē. Kas piesaista šai videi?
— Skaidrs, ka uz vietas palikt nevar, bet pašreizējais laiks noder pieredzei.
Rīga nav nemaz tik tālu, izklaides iespējas lielākas, un vismaz pāris reižu nedēļā uz turieni aizbraucu. Ja šīspuses kultūras namos nenotiek nekas īpašs, vienmēr ir iespēja organizēt kaut ko pašai. Protams, publika ir mazāk atsaucīga, ar latvisko kūtrumu, bet, uzrunājot vairākkārt, rezultātu var sasniegt. Rīkojot pasākumus bērniem, jāņem vērā viņu vēlmes, un viņi visbiežāk vēlas saņemt vislabāk taustāmā veidā — balvas, cienastu, konfektes utt. Ja tā visa nav, viņi lāgā neko arī nevēlas. Attieksme jāmaina kopīgiem spēkiem, iesaistot arī vecākus. Nesen svinēju mazu uzvaru, kad pēc pusotra gada izdevās pierunāt kāda bērna vecākus atvest viņu uz centra pasākumu. Līdz tam attieksme bija noraidoša.
— Cik pasākumu mēnesī notiek, un kas ir apmeklētāji?
— Vidēji divi līdz trīs pasākumi mēnesī, apmeklē bērni, sākot no
5 gadu vecuma, un sākums visbiežāk ir pulciņa “Notiņas” nodarbības. Jo bērni vecāki, jo vairāk viņi paši iesaistās pasākumu organizēšanā. Tie ir gan par tradicionāliem kļuvušie, gan jaunizdomāti. Idejas meklēju žurnālos, internetā, dažkārt tās kā māksliniekam iedvesma rodas ne no kā.
Galds pēc burvja
mājiena
— Organizē arī citus pasākumus pēc darba?
— Pēdējo divu gadu laikā brīva laika ir mazāk, bet agrāk nodarbojos ar kāzu vadīšanu. Tagad to nākas piebremzēt, lai pēc iespējas labāk sevi izpaustu jauniešu centrā. Darāmā te vēl ļoti daudz, vispirms centra darbību parādot daudz plašākam cilvēku lokam.
Kāzu scenārijiem pārsvarā var izmantot jau gatavu pamatu, nianses pieskaņojot katram konkrētam pārim. Gandrīz katrās kāzās būs vārti, izpirkšana, tilti, mičošana, par pārējo jāvienojas. Man patīk scenārijā ievīt pārsteigumus, piemēram, skaistā parkā, laižot gaisā balonus, pēkšņi sāk spēlēt “dzīvā” mūzika vai kā no gaisa “nokrīt” uzklāts galds.
— Pārsteigumi vienmēr izdodas?
— Gadās, ka tas, kas man šķiet interesanti, patīkami, pārsteidzoši, citiem tā nešķiet. No vienas puses, tas vairs nebūs pārsteigums, ja viss sīkumos būs izstāstīts, no otras — var iznākt vilšanās vai pat aizvainojums.
— Kāda ir latviešu publika? Manuprāt, ļoti kūtra.
— Visos pasākumos tas ir vissāpīgākais. Kautrīgums, neatsaucība. Protams, tas atkarīgs arī no pasākuma vadītāja, tāpēc uz šo jautājumu pēc 15 gadiem, iespējams, atbildēšu savādāk, bet pagaidām mācos no savām kļūdām, apzinot, kas jāmaina.
“Precoties es
nekļūstu cita”
— Mūsdienās precēties ir nemoderni.
— Nē, tieši tagad precēties ir moderni. Arī pati apprecējos pirms četriem gadiem, lai gan kopā dzīvojām, tēlaini sakot, visu mūžu. Jā, man vajadzēja dokumentu, apstiprinājumu, lai gan draugi pārsvarā izvēlējušies palikt neprecētiem.
— Tas ir kā apliecinājums, ka attiecības ir īstas?
— Ir vai nav īstas, tas jāzina jau pirms tam, citādi kāpēc vispār būt kopā? Ja viens vai otrs nav laimīgs, kāda nozīme attiecībām? Savu paziņu lokā novēroju, ka par mani jaunākiem, divdesmitgadīgiem, tagad ir tendence precēties, savukārt mana vecuma cilvēki — šķiras. Sapratuši, ka būt kopā vairs nevar, atskārst, ka jādara kaut kas tālāk. Kad saki “jā”, tas nenozīmē, ka tā arī būs. Ir miljoniem apstākļu, dzīvē viss var gadīties, bet svarīgi, ka tajā brīdī tā domā — uz mūžu.
— Kas ir laime?
— Katram pašam jābūt laimīgam, jā, pat nedaudz egoistam, tad arī otru varēs darīt laimīgu. Robeža — lai nenodarītu otram pāri. Kopā jāiznāk kaut kam labam. Ja jutīsies nelaimīgs, ieguvējs nebūs neviens. Ja robežu pārkāpt iznāk bieži, attiecības draud izjukt. Mīlēt sevi manā izpratnē ir prast pateikt “nē”, neļaut “kāpt uz galvas”. Cik daudz dzirdēts, ka sieviete pacieš visu, lai tikai, viņasprāt, saglabātu mīlestību, kuras patiesībā sen vairs nav. Es izvēlējos paturēt savu uzvārdu, jo es precoties nekļūstu par citu cilvēku.
Par sevis mīlēšanu piemērs no dzīves — ja vīrs saka, ka jauni zābaki nav vajadzīgi, bet es tos gribu un nopērku, man ir labs garastāvoklis un tāpēc pagatavoju, piemēram, garšīgas vakariņas. Sievietes bieži vien, īpaši pensijas gados, izvēlas samierināties, nedarīt neko, neveltīt laiku savam izskatam. Arī 90 gados var izskatīties lieliski, līdz ar to arī justies laimīgāki.
Pilna māju draugu
— Maz Latvijā ir tādu, kuri nav strādājuši ārzemēs. Un tu?
— Arī man bija tāda iespēja, bet es to neizmantoju, jo izjūtu nepatiku pret darbu ārzemēs. Nesaku kategorisku “nekad”, mazums, kas dzīvē var notikt, bet šobrīd jūtu, ka man jābūt te, Latvijā. Varbūt, ja varētu paņemt līdzi visus man tuvos cilvēkus, tad kādu laiku dzīvotu jebkur. Esmu pieradusi, ka apkārt vienmēr ir mani tuvinieki un citādi nevarētu.
— Kas uzlādē dzīvei — mūzika, grāmatas?
— Visvairāk uzlādē pati darīšana. Nevaru sēdēt mierā, rokas klēpī salikusi, skatīties televīziju. Man atpūta ir braukt, redzēt — ekskursijas, kino, teātris, pikniks parkā, sacept pankūkas vai garšīgi pagatavot makaronus un saaicināt pilnu māju draugiem. Ja ir sestdiena un jāsēž mājās dīkā, tas mani dzen stresā. Grāmatas lasu brīžos, kad ne ar ko citu sevi nav iespējams nodarbināt — braucot autobusā, vilcienā.
— Ceļot varētu jebkādos apstākļos, uz jebkuru vietu?
— Gadījies Briselē arī uz soliņa nakti pavadīt, bet pārsvarā tomēr izvēlos komfortu. Nesen kopā ar draugiem bijām Igaunijā, Tartu, “Ahhaa” centrā, kur ir daudz dažādu aktīvas laika pavadīšanas iespēju. Pagājušajā nedēļā biju Dailes teātrī, svētdien — Valērija Meladzes koncertā.
Citu iespēju
nesaredz
— Atpūta un alkohols mēdz būt nedalāmi, īpaši jauniešu vidū. Vai ar to esi saskārusies?
— Pēdējos gados šis jautājums mani patiešām uztrauc. Jauniešu vidū alkoholu lieto nenormālos apmēros. Dzer ne tāpēc, ka viņi būtu pārstrādājušies, depresijā vai citādi vēlētos “atslēgties” no realitātes. Viņi vienkārši savādāk nemāk atpūsties. Cits jautājums — kā viņi tiek pie alkohola? Mājas ballītes jauniešu vidū ir ļoti populāras. Alkohols palīdz citiem parādīt, cik liels un varens pusaudzis jau ir, ka var atļauties to, ko agrāk nevarēja. Es to saucu par izlaidību ārprāta līmenī. Nevēlos nevienu mācīt, tikai žēl, ka šādi cilvēks var sabojāt sev dzīvi uz ilgu laiku, varbūt pat uz mūžu.
— Jauniešu centrs te varētu ko mainīt?
— Centrā ir vieta un iespējas satikties, pavadīt laiku bez alkohola, bet interese par šādu atpūtu varētu būt lielāka. Pamats uzvedībai un vērtībām jāieliek mājās, ģimenē, pēc tam arī skolā. Salīdzinot savus skolas gadus ar mūsdienām, agrāk tādas visatļautības, piemēram, stundu laikā runāt pa telefonu, iziet no klases, braukt pa skolas gaiteņiem ar skrituļslidām, nebija.
Iespēja būt
“krutiem”
— Kad biju Rīgā 16. marta gājienā, redzēju, ka daudzi no pretējās puses, leģionāru noliedzēji, ir jauni cilvēki, daži no viņiem arī iereibuši. Tas ir saskaņā ar iepriekš teikto?
— Viņiem arī, iespējams, tā ir tikai viena no iespējām brīvi izpausties, izkliegties, būt, tā teikt, “krutiem”. Turpretī latvietis savā mentalitātē biežāk izvēlas paklusēt. Gan tad, kad tas ir labi, gan tad, kad nevietā, piemēram, kad no mums prasa aktīvu rīcību. Arī Meladzes koncertā publika, protams, pārsvarā bija krievi, un kliedzieni pēc katras dziesmas latviešu cilvēkam ir nesaprotami.
— Arvien vairāk sveštautiešu ienākšana Latvijā, tavuprāt, ir atbalstāma?
— Arī Koknesē ir vairāki ārzemnieki, kuri pamazām iekļaujas mūsu sabiedrībā, un patiesībā ieguvējas ir abas puses. Ja latvieši aizbrauc, apprecas un mājās atgriežas jau ģimene, kas tur slikts? Neesmu pret multikulturālu vidi Rīgā, tikai mums jāspēj, jāmāk nosargāt latviskumu un viss būs kārtībā. Arī man ikdienā krievu valodas zināšanas ir vajadzīgas, lai uzrunātu un centra darbībā iesaistītu krievvalodīgos jauniešus. Man nav jārunā krieviski, jo viņi saprot latviešu valodu, bet, lai veidotos dialogs, man svešvalodā teiktais jāsaprot.
— Tavi nākotnes mērķi? Ko vēlies darīt?
— Iespējams, turpināšu studijas maģistrantūrā par kultūru. Vēlos uzkrāt pieredzi, nepieļaut agrākās kļūdas. Darbā ārpus jauniešu centra, vadot pasākumus, vērtējums ir acīm redzams, un par slikti izdarītu darbu neviens paldies neteiks.
— Nauda, māja, mašīna — to tavos plānos nesaklausu!
— Es uzskatu, ka dzīvē galvenais ir mīlestība, un ceru, ka arī pēc daudziem gadiem nekas nemainīsies. Mīlestība pret mīļoto, vecākiem, vietu, kur mītu, darbu un dzīvi. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

“Pret naudu lieku mīlestību”

Kategorijas