Histēriskā vēršanās pret 16. martu ļoti kontrastē ar klusēšanu par 9. maiju

2014. gada 14. marts 11:15

132

Histēriskā vēršanās pret 16. martu ļoti kontrastē ar klusēšanu par 9. maiju

Latvijas prese 1939. gada 1. septembrī pārpublicēja Hitlera paziņojumu: “Stāvoklis attiecībās starp Vāciju un Poliju pašlaik ir tāds, ka katrs tālākais starpgadījums var novest pie abās pusēs savilkto bruņoto spēku saduršanās… Šīs attiecības cēloņi ir, pirmkārt, neiespējamā robežu nospraušana, kādu devis Versaļas diktāts, un, otrkārt, neiespējamā apiešanās ar vācu minoritāti no Vācijas atdalītajos apgabalos.”

Ja Polija šos saspīlējuma “cēloņus” likvidēs, atdos Vācijai Dancigas koridoru un sāks tolerantāk izturēties pret vācu minoritāti, tad Hitlers Poliju liks mierā. Tā toreiz vācu propaganda attēloja situāciju, un bija pietiekami daudz “pragmatiķu” gan Rietumos, gan Austrumos, kuri poļus mēģināja pierunāt nelēkt Hitleram acīs un piekāpties šīm it kā visnotaļ saprotamajām vāciešu prasībām.

Izskatās, ka arī šodienas Latvijas politiskā elite 1939. gada Polijai būtu ieteikusi to pašu, naivi cerot, ka šī piekāpšanās Hitlera sāktajā cīņā par vāciešu dzīves telpu jel ko mainītu. Visādā ziņā tā var secināt, lasot atbildīgu personu ieteikumus Latvijas ministriem 16. martā neiet pie Brīvības pieminekļa. Poļi, starp citu, pildīja ieteikumus un “nedeva trumpjus” nacistu propagandai. Nacisti tad vienkārši pārģērba savus cilvēkus poļu formās, uzbruka vācu radiostacijai un, izmantojot to kā ieganstu, sāka plānoto karu.

Šķiet, ka cienījamie ieteicēji patiesi tic, ka, piekāpjoties Krievijas propagandai, mēs spēsim jel kā ietekmēt vai kavēt Putina sākto cīņu par krievu dzīves telpu rietumos. Ukrainā nebija ne 16. marta, ne “pazemojošu” naturalizācijas eksāmenu, nedz nepilsoņu, un vienalga Krievija atrada iemeslu, lai ievestu tur savu karaspēku. Pie tam skandējot to pašu, ko vienmēr — cīņu pret fašismu.

Rietumi atšķirībā no Krievijas nenosoda latviešu leģionārus. Ja arī Eiropas un ASV kreisajā presē kaut kur parādās Maskavas sponsorētas publikācijas par šo tēmu, tad Latvijas amatpersonām vajadzētu nevis līst pagultē, bet lūgt, piemēram, ASV vēstnieku izskaidrot savas valsts sabiedrībai, kādēļ tad ASV uzņēma latviešu leģionārus pēc kara, kādēļ uzticēja viņiem apsargāt Nirnbergas tribunālu un kādēļ uzskata, ka šie cilvēki neko sliktu nav darījuši. Tā vietā, lai vienatnē cīnītos ar Kremļa propagandu, Latvijai 16. marta pasākumos būtu jāiesaista arī rietumvalstu pārstāvji, kā pirmo uzaicinot Vācijas vēstnieku, kura valsts nelikumīgi mobilizēja Latvijas pilsoņus savā armijā un kura ir tieši atbildīga par to, ka tūkstošiem mūsu tautiešu vācu dienestā tika nogalināti un sakropļoti. Ir pilnīgi absurdi, ka tagad šiem cilvēkiem un tiem, kas godina viņu piemiņu, ir jāslapstās kaut kur pa kaktiem, gluži tāpat kā padomju okupācijas laikā!

Mīkstčaulība un mazdūšība ir īpašības, kuras nicina gan Rietumos, gan (jo sevišķi) Austrumos. Arī liekulība neraisa cieņu. Histēriskā vēršanās pret 16. martu tik ļoti kontrastē ar atbildīgo personu klusēšanu 9. maija sakarā, ka dažbrīd liekas: darīšana ir nevis ar neatkarīgas Latvijas valdību, bet ar LPSR pašpārvaldi. Ja bailes no ārvalstu reakcijas nekādi neļauj pārtraukt izaicinošo

9. maija balagānu ar Latvijas galvaspilsētas vadītāja piedalīšanos, tad vajadzētu vismaz cienīt pašiem sevi un neizvirzīt apkaunojošus ultimātus tiem, kuri 16. martā pie Brīvības pieminekļa grib nolikt puķes.

Staburags.lv ARHĪVS

Histēriskā vēršanās pret 16. martu ļoti kontrastē ar klusēšanu par 9. maiju

Kategorijas