Drosme būt latvietim

Einārs Cilinskis, Latvijas Republikas pilsonis

2014. gada 14. marts 10:49

172

Zinot, ka šobrīd mediju telpā ir daudz diskusiju par nesvarīgo un maz – par svarīgo, sākšu ar nesvarīgo – ar skaidru atbildi uz jautājumu, vai es piedalīšos 16. marta atceres pasākumos un, galvenais, kāpēc es to darīšu.

Jau daudzus gadus esmu piedalījies 16. marta pasākumos, jo uzskatu, ka tautai, kas neciena savus varoņus, nav nākotnes! Kā Latvijas patriots, es nevaru rīkoties citādāk, jo arī manai dzīvei nav lielas jēgas bez Latvijas ar nākotni. Es godinu Latviešu leģiona karavīru piemiņu gan Lestenes Brāļu kapos, gan gājienā pie Brīvības pieminekļa.

Lestenē es godinu tos Latvijas karavīrus, kas ar savām dzīvībām un asinīm cīnījās pret noziedzīgo boļševisma režīmu. Lai gan latviešu leģionāri cīnījās zem tikpat Latvijai naidīga fašistiskās Vācijas noziedzīgā režīma karoga, viņu cīņa nebija bezjēdzīga. Pateicoties desmitiem tūkstošu leģionāru dzīvību, izdevās aizkavēt milzīgo boļševiku karaspēku, tādējādi izglābjot tūkstošiem iznīcībai lemtu Latvijas pilsoņu, kam radās iespēja izglābties trimdā Rietumos. Daudzi leģionāri kureliešu rindās vēlāk krita cīņā pret vācu fašistiem, simtiem sagūstītu leģionāru tika nosūtīti uz koncentrācijas nometnēm. Pēc 2. pasaules kara beigām daudzi leģionāri turpināja cīņu pret boļševikiem kā nacionālie partizāni, un viņu cīņa palīdzēja mums saglabāt Latvijas neatkarības ideju dzīvu līdz pat Atmodas laikam.

Pie Brīvības pieminekļa es godinu Latvijas valstiskuma ideju, kā vārdā cīnījās latviešu leģionāri. Tēvzemei un brīvībai – šie vārdi nebija tukša skaņa lielam vairumam leģionāru, kas cerēja uz 1919. gadā piedzīvotā brīnuma atkārtošanos – Rietumu sabiedroto karaspēka vēršanos pret boļševiku Krieviju un Latvijas atbrīvošanu.

16. marta gājiena jēga ir ne tikai paust skaidru nosodījumu 2 totalitāriem pagātnes režīmiem, kas ir nodarījuši milzum daudz posta Latvijai un pasaulei, bet arī vērsties pret fašisma atdzimšanu šodien.

Un 17. martā es atkal došos pie Brīvības pieminekļa, lai godinātu tos 189 varoņus, kas parakstīja Latvijas Centrālās padomes memorandu, ar to aicinot nekavējoties atjaunot okupētās Latvijas suverenitāti. Mūsdienās ir grūti iedomāties, ka viens paraksts var laupīt cilvēkam dzīvību, brīvību vai dzimteni – taču tieši tas notika ar vairumu memoranda parakstītāju, pret kuriem vērsās gan nacistu, gan komunistu okupanti. Ja mūsdienu Latvijas politikā būtu kaut vai puse to godavīru un sievu, kas parakstīja šo memorandu, mūsu valstiskums būtu daudz mazāk apdraudēts. 17. martā es pieminēšu arī latviešu un lietuviešu nacionālos partizānus, kas 1949. gada 17. martā Īles mežos krita cīņā ar čekistiem par savu valstu brīvību. Un es aicinu gan latviešus, gan lietuviešus, gan ukraiņus, gan krievus, gan visus cittautiešus, kas grib dzīvot brīvā un plaukstošā Latvijā un nevis Putina fašistiskajā impērijā doties, šajā dienā plkst. 18.00 pie Brīvības pieminekļa un kopā noliekt galvas un pateikt – Varoņiem slava!

Visbeidzot, ja daži “ietekmīgi” politiķi Latvijā domā, ka ministra amatu nedrīkst ieņemt Latvijas Republikas pilsonis, kas savas tautas nākotnes vārdā godina varonīgus Latvijas karavīrus un sabiedriskus darbiniekus, kā arī godina Latvijas valstiskuma ideju – tad lai Latvijas pilsoņi šoruden lemj, kādi valstsvīri tai ir vajadzīgi....

Par galveno – kas apdraud Latvijas valstiskumu šobrīd?

Ir naivi iedomāties, ka Krievijas politiku pret Latviju patiesībā ietekmē tāds lokāla mēroga pasākums kā ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa 16. martā.

Jāsaprot, ka mūsdienu Krievija, it īpaši pēc pēdējiem notikumiem Ukrainā, jau šobrīd ir kļuvusi par totalitāras diktatūras valsti.

Totalitāram režīmam meli, provokācijas un visur esoša klaji iracionāla propaganda ir ietekmes noturēšanas un paplašināšanas instrumenti un šo realitāti nevar izmainīt pat pielabināšanās un neslēpta gatavība kļūt par jauno kungu kalpu.

Totalitāra režīma propagandas funkcija nav atspoguļot objektīvo realitāti, bet gan veidot režīmam vēlamu nākotnes notikumu attīstības scenāriju, sagatavot režīma atbalstītājus gaidāmajiem notikumu pagriezieniem.

Tāpēc baidīties, ka Krievija pārmetīs Latvijai 16. marta gājienu, ir bezjēdzīgi. Notikumi Krimā liecina, ka Krievijai mūsdienās nav vajadzīgas pat kaut cik jēdzīgi izstrādātas provokācijas, lai veiktu agresiju pret miermīlīgu kaimiņvalsti. Līdz ar to, nozombētais Kremļa TV skatītājs par “fašisma atdzimšanu” Latvijā varēs uzzināt gan 16. martā, gan jebkurā citā datumā – kad vien šo propagandas kanālu saimniekiem tas būs izdevīgi...

Pēdējo nedēļu notikumi Ukrainā un arī šeit, Latvijā, ir daudziem atvēruši acis. Šobrīd nevienam domājošam cilvēkam nav noslēpums, ka totalitārā Kremļa režīma propagandas virsmērķis Latvijā ir viens – ar Krievijas un dažu vietējo mediju palīdzību iznīdēt latviešu nācijas valstsgribu – ja latvieši kļūs vienaldzīgi pret savu valsti, tad nekādi tanki nebūs vajadzīgi...

Tātad vienaldzīgi, iztapīgi un iebaidīti latvieši (it sevišķi politiķi) ir galvenais drauds Latvijas valstiskumam gan šobrīd, gan pēc simts gadiem.

Maidana mācības

Ukrainā šobrīd ir noticis pretējais – nācija ir saliedētāka kā nekad, un tas ir radījis Kremlim nopietnas problēmas – daudzu krievvalodīgo ukraiņu lojalitāte Ukrainas valstij ir liels pārsteigums Kremlim, bet tā arī ir viena mācība, kur mums ir ko mācīties no ukraiņiem. Latviešiem ir jāpasniedz roka Latvijas valstij lojāliem cittautiešiem, jāspēj paust sava atzinība un lepnums ikkatram cittautietim, kas saziņā cenšas lietot latviešu valodu.

Otrā Maidana mācība ir – nekad nenodot savas īstenās vērtības. Tāpēc 16. martā, kad Kremlis īstenos Krimā tādu pašu farsu kā Baltijas valstīs 1940. gadā un, pieminot ne tikai tos, kas cīnījās un krita par Latvijas brīvību, bet arī kritušos par brīvu un demokrātisku Ukrainu, es pie Brīvības pieminekļa nolikšu ziedus Ukrainas karoga krāsā.

Un visbeidzot – Ukraina šobrīd ir parādījusi tautas tiešās demokrātijas spēku, no kā var pamācīties pat valstis ar senām demokrātijas tradīcijām. Kad Ukrainas politiķi, Eiropas Savienības valstu ārlietu ministru mudināti, panāca pragmatisku vienošanos ar savu diktatoru, tieši tauta Maidanā pateica: “Nē!”, panākot korumpantu režīma tūlītēju krišanu.

Tauta Maidanā apzinās, ka droša un plaukstoša Ukraina nav iespējama, ja netiek īstenota bezkompromisu cīņa ar korupciju un padomisko blatu sistēmu. Šī patiesība ir attiecināma arī uz Latviju. Šo cīņu nevar īstenot viens vai daži desmiti cilvēku, ir nepieciešams aktīvs tautas atbalsts. Pilsoniskai sabiedrībai ir aktīvi jāpieskata un vajadzības gadījumā arī jāpatriec negodprātīgi, savtīgi politiķi un ierēdņi, kas personiskā labuma dēļ ir gatavi pat savu dzimteni pārdot, kā tas ir gadījumā ar uzturēšanās atļaujām.

Šobrīd ir īstais laiks visiem Latvijas patriotiem saliedēties, lai ar kopīgu darbu radītu daudz drošāku un plaukstošāku Latviju. Šo mērķi var sasniegt, ja mēs – Latvijas brīvības cīnītāju pēcteči, pieturēsimies pie savām galvenajām vērtībām – rīcības un pārliecības brīvības, drosmes un godīguma!

Staburags.lv ARHĪVS

Drosme būt latvietim

Kategorijas