“Lai nezūd svarīgākais jautājums — kāpēc?”
Nedēļas nogalē Aizkraukles novada ģimnāzijas sporta hallē 10. Grāmatu svētkos 75 gadu jubilejā, kas gan vēl būs tikai 13. oktobrī, sveica rakstnieci Māru Svīri.
Sporta halles otrajā stāvā bija sanācis kupls pulciņš gan lielu, gan mazu rakstnieces talanta cienītāju. Sirsnīgā gaisotnē muzikāli literāru sveicienu rakstniecei veltīja Aizkraukles Tautas teātris, sveču gaismā pie vīna glāzes lasot Māras Svīres miniatūras. Rakstniece saņēma Aizkraukles pilsētas bibliotēkas pārstāvju apsveikumus, Lauku bibliotēku atbalsta biedrības vārdā viņu sveica priekšsēdētāja Biruta Eglīte un arī citi, kam tuva Māras Svīres daiļrade.
Pasākuma noslēgumā sanākušie viesi godināja rakstnieci, nodziedot “Daudz baltu dieniņu!”. Tas izvērtās tik silti un sirsnīgi, ka asaras acīs bija ne vienam vien sveicējam.
Rakstnieces uzruna bija skaista miniatūra, kas daudziem viesiem vēl ilgi paliks atmiņā.
“Es neko nevaru darīt, nezinot, kāpēc tas jādara. Tāpēc tas man ir svarīgākais jautājums,” rakstniece uzrunāja sanākušos viesus. “Man gribas zināt, kāpēc. Gribētu jums novēlēt līdz mūža galam nezaudēt šo jautājumu — kāpēc, jo tas padara dzīvi interesantāku. Pasaule jau it kā ir tik izzināta, ka vajag tikai paskatīties kādā enciklopēdijā un zināt — kas un ko, un tikai ļoti reti viņi uzraksta — kāpēc. Varbūt “kāpēc” nav tāpēc, lai cilvēks domātu. Ravēju savu dārzu, redzu: tajā ienācis dekoratīvais dadzis — no kurienes? Manam kaimiņam dekoratīvo dadžu nav. Kur tas radās? Izdomāju, ka man kāds draugs speciāli blakus lilijai iesējis vai iestādījis dadzi. Lai es domātu — kāpēc? Miniatūrās, kuras lasījāt, bija piesaukts laiks. Tagad man par laiku ir daudz jādomā. Kad satiekos ar kursabiedriem, klasesbiedriem. Ar klasesbiedriem iznāk retāk tikties, pērn biju Alūksnē, savā vidusskolā, kad bija Alūksnes ģimnāzijas 100 gadu jubileja. Nē, man simt gadu vēl nav, bet es jutos tā, it kā man būtu simts, jo es tur biju gājusi meklēt savu jaunību. Bet mana jaunība no turienes bija aizgājusi, un bija atnākusi cita jaunība. Laiks nav netverams. Laiks ir reāla viela ar savu spēku un enerģiju, jo laiks pārvērš ne tikai cilvēka ģīmi un stāvu, laiks pārvērš arī pasauli, gan tieši, gan cilvēku izturēšanās veidu, uztveri. Daudz kas ir citādi kā ne visai senā pagātnē. Piemēram, skatījāmies “Likteņa līdumniekus”. Tur vecāmāte bučoja savus mazbērnus. Bet nekā, mīļie! Viņi tolaik savus mazbērnus nebučoja, jo tā laika cilvēki — tā ir apmēram manu vecāku paaudze — savus bērnus un mazbērnus nebučoja. Mani vecāki ne mani, ne māsu nebučoja. Noglāstīja galvu, uzlika roku uz pleca vai galvas. Bet kā lai mūsdienu cilvēki to zina, ka tajos laikos tāda bučošanās pa labi un pa kreisi nebija? Nē, nē, man nekas nav pretim, man patīk bučoties!”
Kategorijas
- Reklāmraksti
- Afiša
- Balles
- Izstādes
- Koncerti
- Teātris
- Citi pasākumi
- Sporta pasākumi
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Veselība
- Vaļasprieks
- Lietotāju raksti
- Latvijā un pasaulē
- Dzīve laukos
- Izglītība
- Operatīvie dienesti
- Novadu ziņas
- Aizkraukles novadā
- Jaunjelgavas novadā
- Kokneses novadā
- Neretas novada
- Pļaviņu novada
- Skrīveru novadā
- Vecumnieku novadā
- Viesītes novadā
- Sports
- Viedokļi/Komentāri
- Statiskas lapas
- Pazudis/atrasts
- Abonēšana
- "Staburaga" projektu raksti
- Kultūra