Sarunas ar vilkiem

2014. gada 28. janvāris 00:01

270

Lauris Lukševics strādā valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” Vidusdaugavas mežsaimniecībā. Viņa vaļasprieks jau 26 gadus ir medības, turklāt Lauris iemācījies “piegaudot” vilkus un ar savu māku labprāt palīdz medniekiem, kuri citādi pelēčus nomedīt nevar.
Ar Lukševica kungu pirmo reizi sastapos augusta otrajā pusē vilku medībās Daudzevas pusē, kad vienā mastā izdevās nošaut septiņus pelēčus. Viņš četras naktis “sarunājies” ar vilkiem, atdarinot vilcenes gaudošanu, līdz bija pārliecināts, ka vilki tajā pašā vietā paliks vēl vismaz vienu dienu. Tagad, ziemā, ir labākais laiks plēsēju medībām, tāpēc Lukševica kungu aicinājām parunāt par vilku medībām.
Mednieku ģimene
— Kā kļuvāt par mednieku?
— Man vienmēr ir interesējušas medības. Vectēvs bija mednieks, tēvs, māte arī. Tagad medīju es, brāļi, un arī mani dēli interesējas par medībām. Esam mednieku dzimta. Vecākais dēls mācās Ogres meža tehnikumā. Rodas citas intereses un medībās dodas retāk. Jaunākajam ir deviņi gadi, un jau trešo sezonu viņš neizlaiž nevienas medības. Iet dzinējos. Viņš jau iepazinis mežu, bet, ja masts viņam svešāks vai lielāks, iedodu līdzi globālās pozicionēšanas ierīci. Viņš zina, kur ir, un es zinu, kur ir dēls. Viņš arī interesējas par vilku piegaudošanu, un dažas skaņas dēlam jau izdodas atdarināt visai labi. Mežā to izmēģināt vēl neļauju. Lai pagaidām trenējas mājas pagalmā.
— Vai atceraties savas pirmās medības?
— Protams! Mans pirmais medījums bija lapsa. Tolaik vēl “oficiāli” nebiju medniekos, jo mācījos pamatskolā. Tēvs ierādīja, kā ar ēsmu pievilināt lapsu. Tā nu es viņu novaktēju. Gandarījums bija ļoti liels.
— Izvēlaties medības ar dzinējiem vai gaides?
— Interesantas ir kā vienas, tā otras. Lai arī medībās ar dzinējiem ir iespēja izjust lielāku kopību ar citiem medniekiem, man labāk patīk individuālās medības. Kolektīvajās medībās iznākumu vairāk nosaka veiksme un daļēji arī nejaušība, bet individuālajās tev ar mežazvēru jāsacenšas aci pret aci gan izmanībā, gan viltībā un lieliski jāzina mežs. Šādas medības ir daudz interesantākas.
Gudrs un cienījams pretinieks
— Ne visi mednieki pievēršas plēsēju medībām. Kas jūs pamudināja apgūt vilku medību nianses?
— Par plēsēju medībām esmu interesējies vienmēr un centies šādās medībās piedalīties. Esmu lencis, licis karodziņus vai divdesmit reižu, taču nevienās no šīm medībām Diāna man nav bijusi labvēlīga. Vienmēr zvēru nošāvuši citi mednieki. Tāpēc nolēmu tuvāk iepazīt šos dzīvniekus, viņu saziņas veidus un ieradumus.
— Kā jūs raksturotu vilkus?
— Mēdz teikt, ka lapsa ir liela viltniece, taču esmu pārliecinājies, ka lapsu piemānīt ir visai viegli. Savukārt vilks ir gudrākais no meža dzīvniekiem. Viņam ir ļoti laba intuīcija, un viņš paredz notikumus uz priekšu. Turklāt viņam ir ļoti izteikts pašsaglabāšanās instinkts, īpaši vecākiem dzīvniekiem. Tiklīdz sajutīs vismazākās briesmas, dosies projām. Pieaudzis vilks briesmu gadījumā pat pametīs kucēnus, lai tikai izglābtos pats. Vilks ir gudrs un cienījams pretinieks.
Arī lūsis ir uzmanīgs plēsējs, taču ne tik viltīgs kā vilks. Lūsis pa mežu pārvietojas klusu, bez skaņas, savukārt vilks uzvedas trokšņaini — kā jau meža saimnieks.
Jāklausās pa gabalu
— Kad sākāt mēģināt atdarināt vilka balsi?
— Pirms astoņiem gadiem. Sākumā viņus mēģināju medīt, pievilinot ar ēsmu. Tolaik medīju Daugavas kreisajā krastā, iepretim Kaibalai. Kādā meža biezoknī bija apbērnojusies vilku ģimene. Netālu uzcēlu medību tornīti, taču pelēčus tā arī neizdevās pievilināt. Staigāja netālu, varēju pat dzirdēt, kā viņi savā starpā sazinās, klusiem rējieniem, arī gaudojot. Viņi bija pārāk uzmanīgi, un, mēnesi katru vakaru sēžot tornītī, tā arī nevienu nenomedīju. Tad arī nolēmu iemācīties vilkus piegaudot. Klausījos un mēģināju atdarināt. Sākumā gan nekas neizdevās. Vilki neatsaucās. Tomēr biju neatlaidīgs un turpināju trenēties.
Viens no lielākajiem speciālistiem šajā jomā ir firmas “D Dupleks” šefs Aivars Dundurs. Viņš ir augstas klases speciālists, taču nelabprāt dalās savā pieredzē. Esmu ar viņu bijis kopīgās medībās. Taču viņš nevienam neļauj klātienē vērot savu darbošanos. Var klausīties tikai pa gabalu. Klausījos, kā viņš “sarunājas” ar vilkiem, un vēlāk mēģināju atdarināt.
Pēc kāda laika medībās Latgalē man vilki beidzot atsaucās. Sākumā tas notika tikai pusē gadījumu. Turpināju pilnveidot savu māku. Pēdējos divus gadus man vilki atbild minūtes laikā vairāk nekā 90 procentos gadījumu.
Iekrīt uz “meitenēm”
— Vai vilkiem ir sarežģīta “valoda”?
— Jā. Tajā ir ļoti daudz dažādu nianšu. Pēc balss var atšķirt, kad “runā” vilks un kad vilcene, kad jaunie vilcēni. Mainās tembrs un skanējums. Jo dzīvnieki ir attīstītāki, jo sarežģītāka ir viņu sazināšanās. Lai vilkus ieinteresētu, vispirms izmēģinu tādas skaņas, kādas parasti izdod jauna vilcene. Šādam saucienam atsaucas gan vecie vilki, gan kucēni. Dzirdot atbildi, var ātri izlemt, kādam jābūt nākamajam saucienam. Kad “sarunas” sāka izdoties, izjutu milzīgu gandarījumu. Turklāt nu svarīgāka par iespēju nomedīt vilku kļuvusi tieši spēja ar viņu sazināties.
— Izmantojat kādus palīgrīkus?
— Varu piegaudot vilkus gan tikai ar balsi, rokas pie mutes saliekot taurītē, gan izmantojot caurulīti no izkaltuša latvāņa. Tās skaņa ir stiprāka un skan daudz tālāk. Esmu dzirdējis, ka izmanto petrolejas lampas cilindru, taču tas, manuprāt, nav parocīgi.
Jābaidās no
slimajiem
— Vai izjūtat bailes, kad vilki atsaucas un tuvojas? Viņi tomēr ir plēsēji...
— Kad saproti, ka vilki tevi naksnīgā mežā ielenkuši un gaudo visapkārt, sajūta nav visai omulīga, taču interese ir stiprāka. Turklāt, ja vilki ir paēduši, nav slimi vai ievainoti, viņi cilvēkam neuzbruks. Viņi ir pārāk uzmanīgi, acīmredzot jūt, ar ko šāda satikšanās viņiem var beigties. Mežā cilvēkam var uzbrukt vienīgi alniene, kura sargā telēnu, un mežacūka, arī aizsargājot sivēnus. Reiz no tornīša mēnesnīcā vēroju, kā četras sivēnmātes izcirtumā saspiedās kopā un sivēnus sapulcināja vidū. Netālu iegaudojās vilki. Tā viņas stāvēja minūšu piecpadsmit, kamēr plēsēji aizgāja. Vilki gan pagāja tikai puskilometru tālāk un gaidīja. Dzirdēju, ka viņi tomēr vienu sivēnu nomedīja. Cūkumāte mēdz nākt arī uz vilka gaudošanu, acīmredzot lai padzītu plēsējus. Pašam, piegaudojot vilkus, nācies izvairīties no šādas šņācošas un rūcošas mežacūkas.
Uzticīgi uz mūžu
— Dzirdēts, ka vilki ir uzticīgi viens otram. Vai esat par to pārliecinājies?
— Tas bija medībās Birzgales pusē. Kāds mednieks šoruden sašāva vilku, taču neatrada. Mežā viņam bija bail iet. Palūdza mani palīgā. Pēc trijām stundām biju tajā vietā. Iegaudojos, un vilks turpat netālu atsaucās, pēc balss — tēvs. Tas noteikti nebija savainotais dzīvnieks, jo viņš uz lauka nebūtu palicis. Bija bieza migla, redzēt varēja labi ja divdesmit metru. Kopā ar mani bija arī brālis. Viņš nekad agrāk tik tuvu vilkam nebija bijis. Ieteicu viņam pielādēt ieroci un uzmanīties, lai gan tik biezā miglā, visticamāk, šaut nevajadzēs. Turpināju gaudot, un varēja dzirdēt, kā pa sasalušajiem rugājiem vilks atbildot nāk arvien tuvāk un tuvāk. Pirmo reizi viņš atbildēja divu kilometru attālumā, bet pienāca līdz 70 metriem. Tad viņš mūs sajuta un aizgāja. Arī nākamajā vakarā vilks bija turpat. Vienu dienu vēlāk vairs nē. Acīmredzot viņš gaidīja savu draudzeni. Visticamāk, viņš atrada draudzeni un tikai tad aizgāja. Esmu lasījis, ka, zaudējot draugu, vilki mēdz jaunu ģimeni arī neveidot.
— Kādas vēl medības jums patīk?
— Pirms aizrāvos ar vilku medībām, man patika briežu medības baura laikā. Māku pievilināt ar saucienu arī briedi, taču, ja vilku var atdarināt kaut visu nakti, pēc pieciem sešiem brieža “brēcieniem” sāk sāpēt rīkle. Arī briedis atsaucas un nāk klāt. Interesē arī caunu un bebru medības. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Sarunas ar vilkiem

Kategorijas