Pa pudam medus no saimes

2011. gada 22. septembris 10:48

1566

Jānis Siņica no Daudzeses pagasta “Laucīšiem” par bitenieku kļuva, kā pasakās stāsta — uztaisīja stropu no tā, kas bija pie rokas, un gaidīja, kad bites atlidos. Tajā gadā arī atlidoja. Pieci spieti. Pirmajos trīs gados iepazinuši viens otru, bet nu esot draugos. Jānis teic: mēs ar viņām “čomi” — es viņas bez vajadzības neaiztieku, viņas mani arī ne.

Ap māju nu divpadsmit paša izgatavotu stropu, un no katra gadā iegūst vismaz pudu medus. Tagad pēc pieciem ar bitēm kopā pavadītiem gadiem Jānis par viņām var daudz pastāstīt.
Guļstropos nepatīk
Māju Daudzeses pagastā Jānis nopircis jau pirms divdesmit gadiem, bet dzīvojis Rīgā un uz šejieni vien atbraucis paretam. Pirms pieciem gadiem, kad devies pensijā, atnācis uz palikšanu. Ap māju ir 7,5 hektāri zemes, un pamazām te iekopts dārzs, ogulāji un pat sava pūpolu birzs. Pakāpeniski audzis arī bišu saimju skaits. Bites reiz arī Jāņa tēvam bijušas, bet Jānis pats bērnībā baidījies no dzēlieniem un tāpēc neinteresējies par medus nesējām. Brālim Limbažos gan ap 40 saimēm esot.
Ar cik saimēm sācis saimniekot? “Ar vienu,” saka Jāņa kungs. “Galīgi nekā nebija, vien āmurs un cirvis. Domāju, jāuztaisa strops. Sākumā gribēju nopirkt, bet tuvumā neviens nepārdeva. Devos uz bibliotēku, paņēmu grāmatas par stropu gatavošanu. Pēc pirmā nodomāju: kāpēc tikai vienu? Tapa vēl četri. Sataisīju rāmīšus, saliku, un bites ienāca pašas. No kaimiņa dravas atlidoja spiets un nosēdās manā eglē. Saku kaimiņam: tavas bites atnāca. Viņš teic: ņem ciet. Tā arī viss sākās. Pavēroju, ko viņas stropā dara. Iedzīvojās un sāka medu nest. Uzliku magazīnas, un tajā gadā bija labi daudz medus. Pēc tam uzcirtu pārējos stropus. Biju Rīgā izstādē, un tur labs strops bez rāmīšiem maksāja ap 180 latu. Jāparēķina, cik esmu ietaupījis. Izmēģināšanai uztaisīju arī pāris guļstropu, bet jāsecina, ka bitēm tādi nepatīk. Pirmo medu izsviedu pie kaimiņa, bet savu medus sviedi no kaimiņienes dabūju. Nedaudz pielaboju, un vēl gadiem kalpos.”
Bēgt nedrīkst
“Arī tagad nebūt tā nav, ka puspliks pie bitēm ietu,” teic Jānis. “Lai nestāsta, ka citiem dzēlieni nekaitē. Pampst un sāp visiem. Bet pirmajā gadā bija tā, ka vienā reizē ap četrdesmit bišu iekoda. Nedomāju par piesardzību, jaka vaļā, bez dūmekļa. Kā klupa man virsū, knapi savaldīju. Bēgt, bitei padoties nedrīkst, tad rodas reflekss, un nākamreiz būs bail tuvoties. Jācenšas savaldīt. Uzmetu stropam vāku un tikai tad atkāpos. Sakoda pamatīgi, kamēr tiku līdz upei. Galva sapampa, ka bija kauns laukā rādīties. Tad radās respekts pret bitēm. Nozvērējos bez dūmekļa nekad vairs pie viņām neiet.”
Daļēji zināšanas dravniecībā Jānis ieguvis kursos Aizkrauklē. Esot sapulcējušies gan bitenieki, kuriem daudz saimju, gan tādi, kuriem pāris, un līdz ar to intereses atšķirīgas. Tāpēc secinājums — iemācīties var lielākoties ikdienas darbā. Lieti noderētu bitenieku biedrības atbalsts, iegādājoties tādus materiālus kā zāles, barības vielas, bet pagaidām viss jādara pašu spēkiem. Invertēto cukura sīrupu, kas labs bišu piebarošanai, izdevās atrast Madonā. Lai lētāk un izdevīgāk nopirktu, jāsadarbojas ar kaimiņu, kurš arī bitenieks.
Ziemā ēdot medu vai cukuru, bites patērē vairāk enerģijas, bet sīrupu viņas uzņem vieglāk. Stropā atstājot viršu vai rapšu medu, bites aiziet bojā, tāpēc ar sīrupu barot arī drošāk. Šogad Jānis saimei paredzējis ap pieciem kilogramiem sīrupa, kas, protams, visai ziemai būs daudz par maz, un lielāko barības daļu — 15 kilogramu — tomēr veido medus. Ja pārietu tikai uz sīrupu, ziemai būtu nepieciešami ap 120 latu. Katru ziemu viena trešā daļa bišu iet bojā. Pavasarī slimības varroatozes, kas novārdzina bites, dēļ iznīka četras saimes. Reiz, ieliekot stropā zāles, grīda bijusi nosēta sarkanām ērcītēm.
Raksta turpinājumu lasiet laikraksta 22. septembra numurā

Staburags.lv ARHĪVS

Pa pudam medus no saimes

Kategorijas