Krītot zvaigznēm, meklē bēgļus

2014. gada 10. janvāris 00:01

197

Harijs Mašinskis Kurmenē, Rūtas Lindkvisteres — Rasiņas zemnieku saimniecībā “Zviedru Birzes zirgi”, strādā jau 12 gadu. Viņš 13. janvārī svinēs 50 gadu jubileju.
Irasirs nonāk ASV
“Ģimenē bijām četri bērni — māsa un trīs brāļi. Kurmenē tagad esam divi — es un brālis Ilgonis, māsa dzīvo Valmierā, bet brālis Bauskā. Es strādāju ar zirgiem, bet brālim Kurmenē ir sava saimniecība, palīdzu viņam lauksaimniecības darbos, remontēt tehniku, jo tas man patīk,” stāsta Harijs Mašinskis. “Kādreiz Mežotnes lauksaimniecības skolā un vēlāk kursos esmu apguvis traktorista, hidromanipulatora vadītāja un atslēdznieka profesiju.
Pašlaik fermā ir 39 zirgi, bet kādreiz nācies kopt arī 52 — sporta zirgi laiku pa laikam tiek pārdoti Latvijā, Krievijā, Zviedrijā un citur. Vislabākais zirgs, kuru esmu izaudzējis no kumeliņa un kopis, ir Irasirs, viņu vispirms pārdeva Latvijā, pēc tam viņš nonāca Vācijā un tagad ir ASV. Latvijā Irasiru apmācīja sporta zirgu treneris Andis Vārna, un šim zirgam sacensībās ir ļoti labi rezultāti.
Katrs ir jāaudzina
Kad Irasiru pārdeva, bija, protams, žēl. Tu zirgu kop, lolo, bet pēc tam viņu treilerā aizved. Jau pirmajos darba gados sapratu, ka zirgiem nedrīkst pārāk pieķerties. Ne vienmēr tas izdodas. Arī zirgiem ir skumji šķirties no saviem kopējiem, atvadoties viņi žēli noskatās, un viņu acis ir miklas. Arī zirgam ir jūtas, emocijas. Pēc zirgu uzvedības esmu secinājis, ka viņi spēj loģiski domāt, bet zirgs ir jāsaprot, ko viņš jūt, domā, vēlas. Ērzelēni barā ir kā puikas sētsvidū, arī grib kauties. Ja tu esi tuvumā, esi kā viens no viņu bara. Ja pacelsi balsi, dzīvnieks sabīsies un aizbēgs, katrs jūt cilvēka noskaņojumu. Līdzīgi kā cilvēki, savā starpā sarunājas arī zirgi. Kumeļmāte saucot nobubina, un kumeļš ir klāt. Bailēs iezviedzas, brīdinot par briesmām, ja pamana suni vai lapsu. Šie dzīvnieki, tāpat kā cilvēki, pauž visu emociju gammu, arī viņi mēdz būt jautri, grib spēlēties, dauzīties. Tomēr visbiežāk viņi ir mierīgi, dzīvespriecīgi, labvēlīgi noskaņoti. Dusmoties uz zirgu nemaz nevar, jo viņi neko sliktu nedara. Tomēr katrs ir jāaudzina, lai pēc tam par viņa uzvedību nebūtu kauns.
Staigā zem vēdera
Zirgus esmu iepazinis jau kopš bērnības — tēvs strādāja kolhozā, un viņus izmantoja lauku darbos. Atceros, mazs būdams, stāvus gāju zem zirga vēdera. Kad biju lielāks, sēdēju zirgam mugurā un viņu vadīju, kad tēvs vagoja kartupeļus. Kolhoza laikā zirga mugurā ganīju lopus. Toreiz tehnika bija tikai kolhozam, un mājās mēs zemi apstrādājām ar zirgu, vedām sienu. Arī tagad zirgu izmantojam, vedot pienu, lopbarības bietes, siena ruļļus. Par veterinārārstu gan nekad nav gribējies būt. Zirgu ārstam jābūt ļoti zinošam. Dzīvniekiem ir tik daudz slimību, veterinārārstam jāšuj brūces, jāvīlē zobi. Nagus dzīvniekiem apgriež un apkaļ prasmīgais zirgu kalējs Ivo Miķelsons.”
Visā pasaulē runā vienādi
Fermas iemītniekiem tiek doti dažādi mums neierasti vārdi, piemēram, Moravikens Malibu, kuru Harijs Mašinskis ikdienā sauc par Bu — Bu, Camelot, Ad Astra, Consens. Tomēr angliski vai vāciski komandas zirgiem nav jāmāca. “Zirgi visā pasaulē runā vienādi, tāpat kā lakstīgalas — Francijā viņas franciski nepogo. Arī cilvēku balss tembrs, intonācija ir līdzīga, un dzīvnieki to saprot,” saka Harijs Mašinskis.
Vai arī pašam ir kāds zirgs? “Manējais “zirgs” ir “Audi 80”, ar ko braucu uz darbu. Varētu jau jāt ar zirgu uz mājām, bet kur tad viņu novietot? Vajadzētu vietu, kur naktī viņu atstāt, barību, tas nav tik vienkārši,” teic jubilārs. “Reiz kādā vasaras naktī man zvanīja kaimiņš, ka zirgi izmukuši no aploka. Tad sēdos Derbijam mugurā un auļojot devos tumsā viņus meklēt. Tonakt krita zvaigznes, un mana vienīgā vēlēšanās bija visus sadzīt aplokā. Tas arī izdevās. Kad zirgi izkļūst no aploka, dusmojos, tomēr, skatoties, kā viņi brīvībā savā vaļā aulekšo pa lauku, krēpēm plīvojot, ir vislielākais gandarījums par to, cik stiprus, labus zirgus izdevies izaudzēt.”
Vienmēr ir pašcepta torte
Jubilejas Harijam saistās ar mātes cepto lauku torti. Kad māte aizgāja viņsaulē, šo tradīciju pārņēma brāļa sieva. “Gads nodzīvots, tad jau vienmēr arī jāatzīmē,” saka jubilārs. “Gan jau tā būs arī 50 gadu jubilejā nākamnedēļ. Ar brāļa sievu Ildzi ikdienā strādājam kopā, viņa ir īpašnieces pilnvarotā fermas pārvaldniece, galvenā zirgu pārzinātāja, ļoti zinoša, “staigājoša enciklopēdija” šajā jomā. Esmu pateicīgs zirgiem, jo jau 12 gadu nelietoju alkoholu. Kad sāku strādāt fermā, jau pirmajā gadā atmetu, negāju ne pie ekstrasensiem, ne dakteriem un pat jubilejās vairs nelietoju, vienkārši negribas. Cilvēks jautrs var būt arī bez alkohola. Daudzi par to brīnījās, bet zirgi mani izārstēja.”
Kā tas iespējams? “Es pat nevaru pateikt. Zirgiem varu uzticēt visu, domās ar viņiem runāties, un viņi tevi saprot. Dzīvnieki palīdz ārstēt cilvēkus un spēj dot to, ko nevar neviens ārsts,” saka jubilārs. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Krītot zvaigznēm, meklē bēgļus

Kategorijas