Zvaigznes dienā dzimis Mežāzis

2014. gada 3. janvāris 00:01

206

Pēc pāris dienām būs Zvaigznes diena. Klintainietei Annai Šinkarjukai tā ir īpaša, jo ir viņas dzimšanas diena. Šogad aprit 25 gadi. Jubilāre atzīst — daudz ko dzīvē viņa šobrīd cenšas mainīt.
Anna dzimusi zīmīgā laikā — klusajā vakarā pirms pareizticīgo Ziemassvētkiem. Šajos svētkos Latvijā joprojām nav brīvdiena, un Anna nepiekrīt tam, kas tos dēvē par krievu Ziemassvētkiem. Pareizticībai pievēršas dažādu tautību cilvēki, bet Latvijā ticība sajaukta kopā ar politiku. Viņas tēvs ir pareizticīgo konfesijas priesteris — tēvs Grigorijs Šinkarjuks. Meita atzīst, ka ticība ģimenē gan vienmēr bijusi katra brīva izvēle, un uzskata, ka līdz tai katram jānonāk pašam. Viņa šajā jomā vēl ir meklējumos.
Pieņem tādus, kādi ir
Anna ir klintainiete, bet dzīvo vietā, kur krustojas Pļaviņu pilsētas, Klintaines un Aiviekstes pagasta robežas. Šobrīd gan ikdiena Annai vairāk saistīta ar Rīgu. Jaunā sieviete nesen Biznesa augstskolā “Turība” ieguvusi maģistres grādu tiesību zinātnēs un ir juriste. Jurisprudence un kriminālistika viņu interesēja jau kopš bērnības, tāpēc klintainiete mērķtiecīgi izglītojas šajā jomā. Šobrīd Annai darbs saistīts ar nosacīti notiesātajām un nosacīti pirms termiņa atbrīvotajām personām.
— Kad sāku strādāt, pieredzes man šajā darbā nebija, tā ka visu vajadzēja apgūt uz vietas un ātri. Darbs ir interesants, jo cilvēki ir dažādi. Ja šos cilvēkus pieņem tādus, kādi viņi ir, problēmu nav, — atzīst Anna.
Nesen kādā ar darbu saistītā pasākumā satikusi savu augstskolas pasniedzēju Aiju Jermacāni, kura mācījusi krimināltiesības. Jermacānes kundze ir Rēzeknes rajona tiesas priekšsēdētāja. Ikreiz tiekoties, bijušajai studentei un viņas mī-
ļākajai pasniedzējai ir daudz, par ko runāt. Kādi ir Annas plāni profesionālajā jomā? Viņa atzīst, ka augsti, un pasmaida: pagaidām tiem gan ir vecuma ierobežojums. Turklāt vēl daudz jāmācās.
Anna atklāj, ka labprāt strādātu Pļaviņās, jo uzskata to par ideālu vietu dzīvošanai, bet diemžēl darba tur nav. Tāpēc jaunieši aizbrauc, jo Pļaviņās un apkārtnē nav arī iespēju brīvā laika pavadīšanai.
— Tā jau ir ikdiena, ka cilvēkiem savā dzīvesvietā lielākoties nav darba. Lai gan strādāju Rīgā, mani nodokļi nonāk Pļaviņu pašvaldībā, bet man diemžēl no tā nav nekāda labuma. Tāpēc uzskatu, ka domē jāstrādā cilvēkiem ar ekonomisko vai juridisko izglītību, — saka jubilāre.
Interesants salikums
Anna atzīst, ka raksturā viņa ir tieša — ko domā, to pasaka, jo nepatīk aplinkus ceļi. Kāpēc tērēt laiku liekai runāšanai, ja rezultāts ir vienāds — patiesība ir un paliek patiesība? Tādējādi viņa citiem šķietot diezgan skarba. Anna pasmaida — Pūķa gadā un Zvaigznes dienā dzimis Mežāzis tiešām ir interesanta kombinācija. Turklāt viņā apvienojušās latviešu un ukraiņu rakstura šķautnes, jo dzimusi jauktā ģimenē. Māte ir latviete, tēvs — ukrainis.
Pēc sarunas ar Annu saprotu, ka viņai svarīgas abas dzimtas. Anna bērnībā bieži viesojusies pie mātes vecākiem, kuri dzīvoja Teiču purva apkārtnē. Lai arī vecvecāki jau mūžībā, mazmeita viņus joprojām atceras ar mīļumu.
— Bērnībā daudz laika pavadīju ar vectēvu. Mēs stundām ilgi zīmējām, lasījām grāmatas un fantazējām. Viņš man attīstīja iztēli un grāmatu mīlestību. Kad sāku iet skolā, rakstīja man vēstules. Mīļas, — atminas mazmeita.
Anna atzīst, ka ukraiņu temperaments viņā tomēr ņem virsroku. Arī šerpums un košo krāsu izvēle, par ko māte dažkārt esot šausmās. Jau ilgu laiku Anna iesaistījusies ukraiņu biedrībā “Javir” un tagad ir arī tās valdes locekle. Tajā līdzdarbojas visa ģimene. Biedrības rīkotie pasākumi ir ļoti saistoši, kopā sanāk dažādu vecumu cilvēki, un visiem ir interesanti. Kopš izveidošanas viņa strādā arī Ukrainas centrā Latvijā jauniešiem un bērniem, Latvijas Mazākumtautību konsultatīvās padomes sastāvā tikusies ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu.
Darbojoties ukraiņu biedrībā, pabūts Grieķijā. Ar ģimeni apceļota Spānija, un vēl viņai bijusi iespēja apskatīt arī Poliju, Krieviju, Baltkrieviju, Angliju, Igauniju un, protams, Ukrainu. Tomēr pēc divām nedēļām tik un tā gribas mājās, uz Latviju.
Vieno kaut kas kopīgs
Ir kāda tēma, par ko Anna runā ar lielu aizrautību un daudz. Tie ir suņi. Viņa ir amerikāņu Stafordšīras terjera Farhada saimniece. Suns dzīvo pie vecākiem, tāpēc tas ir iemesls, kāpēc viņa brīvdienās regulāri dodas mājup. Šīs šķirnes suns izvēlēts apzināti.
— Reiz avīzē lasīju rakstu par amerikāņu Stafordšīras terjeru, kurš sakodis mazu bērnu. Apskatīju viņa fotogrāfiju un ieraudzīju suni ar tik jauku un mīlīgu skatienu! Esmu daudz interesējusies par šo šķirni un pārliecinājusies, ka šie suņi ir ļoti mīļi, uzticami un, protams, aktīvi. Jā, viņus uzskata par cīņas suņiem, bet daudz kas atkarīgs no saimnieka attieksmes. Arī gēniem ir ietekme. Interesanti, ka viņiem nav specifiskās suņu smakas. Ziemā gan viņi ir diezgan salīgi, — stāsta Anna.
Pēc ilgas pierunāšanas tēvs kāroto kucēnu meitai uzdāvināja, kad viņa mācījās 10. klasē. Viņa bija tik laimīga! Farhads divas reizes apmeklējis suņu skolu. Tagad viņam ir jau astoņi gadi. Mājās ir arī taksene, kuru Farhads ļoti respektē. Arī uz ielas viņš neaiztiekot maza auguma suņus.
Farhada saimniece ir Anna, bet, kamēr viņas nav, pastaigā dzīvnieku izved gan tēvs, gan brālis. Mammai esot grūtāk, jo suns ir spēcīgs, tāpēc pirms iziešanas laukā viņa piesola konfekti, un suns soļo blakus kā eņģelītis.
Pateicoties suņiem, Annai bijušas daudzas interesantas tikšanās, sākusies draudzība. Suņu saimnieki viens otru atrod. Klintainiete ir pārliecināta, ka konkrētas šķirnes suņu saimniekiem ir pat kaut kāda kopīga rakstura iezīme. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Zvaigznes dienā dzimis Mežāzis

Kategorijas