“Esmu tikai dzīvojusi”

2014. gada 3. janvāris 00:01

660

Ruta Aukšpole Neretā dzīvo jau sesto gadu, māca angļu valodu un nemitīgi darbojas kādā starptautiskā projektā, iesaistot un aizraujot citus cilvēkus. Tiklīdz viens projekts beidzas, padomā jau nākamais, un tā šim skrējienam, šķiet, nav gala.
Sarunājamies pašā gada nogalē, un Ruta Aukšpole teic, ka svētku noskaņu daba šoreiz viņai nav atnesusi, dārzā sniega roze jau lielos pumpuros. “Neko “tādu” taču neesmu izdarījusi, lai par mani rakstītu. Esmu tikai dzīvojusi,” latviešiem raksturīgā pieticībā par sevi teic neretiete. Tomēr viņas devums patiesībā ir liels.
Sāk visu no
jauna
— Jau vairākus gadus dzīvojat un strādājat Neretā. Pastāstiet, kur ir jūsu dzimtā puse?
— Esmu dzimusi Sibīrijā, vecāku ģimenes deportēja 1949. gada 25. martā. Tēva ģimene ir no Daugavpils rajona, mātes — no Viesītes puses. Atgriezāmies Latvijā, kad man bija trīs gadi. Vecāki izlēma apmesties mammas dzimtajā pusē. Dzimtenē latviešiem atgriezties atļāva, bet savās mājās tikt vairs nebija iespējams, tur jau mita citas ģimenes, un mums bija jāsāk dzīve no sākuma — vecāki meklēja darbu un dzīvesvietu. Tā nonācām Pilskalnē, kur gāju arī “ābečniekos”, vēlāk, kad bija jāsāk skolas gaitas, mamma mani aizveda pie vecāsmātes uz Viesīti, un 1. klasi es pabeidzu, dzīvojot pie viņas. Vēlāk arī vecāki pārcēlās uz Viesīti, beidzu Viesītes vidusskolu, sevi uzskatu par īstenu viesītieti.
Pirmā aiz
svītras
— Kā izvēlējāties profesiju un kļuvāt par angļu valodas skolotāju?
— Par manu mēģinājumu studēt augstskolā ir interesantas atmiņas — stājos Latvijas Valsts universitātē svešvalodniekos. Tolaik uzņēma 25 cilvēkus, es biju 26. Tā ka esmu piedzīvojusi, ko nozīmē būt pirmajai aiz svītras. Netiku klātienē un domāju stāties atkal nākamgad, bet tikmēr meklēju darbu. Sāku strādāt Saukas astoņgadīgajā skolā, kur mācīju visu — matemātiku, krievu, latviešu valodu, vēsturi un ģeogrāfiju, tolaik lauku skolās tā bija. Pēc gada stājos augstskolā vēlreiz, uzreiz neklātienē. Jūlijā bija jābrauc gatavoties iestājeksāmeniem, un uzņemšanā man teica: jūsu uzvārds jau pagājušajā gadā bija neklātnieku sarakstā. Izrādās, laborante to bija aizmirsusi paziņot... Tā es zaudēju gadu un dabūju vēlreiz kārtot visus iestājeksāmenus. Sešos gados pabeidzu augstskolu bez neviena parāda, biju ļoti apzinīga studente un 1980. gadā saņēmu angļu filoloģes diplomu. Tas ir vispusīgs un piemērots dažādām profesijām, ne tikai angļu valodas skolotājam.
Aizvilina dzīvoklis
— Daudzus gadus esat nostrādājusi Viesītes vidusskolā. Kāpēc izlēmāt mainīt dzīvesvietu un darbu, pārceļoties uz Neretu?
— Viesītes vidusskolā nostrādāju 32 gadus. Dzīvesvietu un darbavietu mainīju prozaisku apstākļu dēļ — gan kabinets skolā, gan dzīvoklis bija ceturtajā stāvā, un tas ļoti nogurdināja, radās arī veselības problēmas. Biju nolēmusi pēc mācību gada beigām iet uz namu pārvaldi un lūgt dzīvokli pirmajā stāvā. Tolaik Neretas vidusskolā meklēja angļu valodas skolotāju, kursos bijām kopā ar vienu skolotāju no Neretas, un es bildu, ka būtu gatava pārmaiņām savā dzīvē, nedomājot neko konkrētu.
— Jūs aicināja uz Neretu?
— Jā, mani uzrunāja Neretas vidusskolas direktore, bet es joprojām biju pārliecināta, ka mana sirds pieder Viesītei, un es nekur neiešu. Neretieši bija neatlaidīgi, aicināja ciemos, izrādīja skolu un joprojām uzstāja, lai nāku pie viņiem. Tikai tad, ka direktore teica, ka laiks apskatīt dzīvokli, kurā varēšu dzīvot, kļuva vieglāk: tas bija pirmajā stāvā! Nekādi cēli mērķi mani šurp neatveda, joprojām jokoju — ja dzīvoklis būtu bijis trešajā stāvā, uz Neretu noteikti neatnāktu.
Mentore dāņiem
— Esat ne tikai angļu valodas skolotāja, bet iesaistāties arī dažādu starptautisku projektu īstenošanā. Kā tas sākās?
— 1991. gadā biju Jēkabpils rajona angļu valodas skolotāju metodiskās apvienības vadītāja, un tas bija laiks, kad mums pamazām atvērās robežas uz ārzemēm, radās vajadzība komunicēt ar ārzemniekiem. Metodisko apvienību vadītājiem sāka organizēt dažādus seminārus, ko vadīja ārzemnieki, un Latvijai izveidojās laba sadarbība ar Dāniju dažādās jomās — izglītībā, lauksaimniecībā un citās. Kopenhāgenā ir institūts, kurā skolotāji ik pa laikam dažādos semināros papildina zināšanas, arī es. Bijām pirmā grupa no Latvijas — 22 skolotāji — un mēnesi Kopenhāgenā dzīvojām dāņu kolēģu ģimenēs. Tas man deva impulsu un stimulu paraudzīties uz plašākām iespējām, ko dod starptautiskā sadarbība. Mani iepazīstināja ar jauniešiem, kurus sagatavo skolotāja darbam bērnudārzā un sākumskolā, dažas studentes izteica vēlēšanos stažēties Latvijā. Kļuvu par viņu prakses vadītāju, tagad teiktu — par mentori. 1992. gadā viņas Viesītes vidusskolā bija praksē, un tas bija sākums. Es to saucu par sniega bumbas efektu — katru reizi, satiekot jaunus cilvēkus, izdarot kaut ko, sakari un redzesloks paplašinās, un tā bumba veļas arvien lielāka un lielāka.
Satiek rumāni Petru
— Kādi ir lielākie projekti, kuros esat pārstāvējusi Latviju?
— Deviņdesmito gadu vidū Latvijā populāri kļuva “I*EARN” projekti, ko ieviesa Tālis Bēr-
cis. Tolaik informātikas skolotāju kopā ar angļu valodas skolotāju no Latvijas skolām aicināja apgūt datorprasmi. Kopā ar Viesītes vidusskolas informātikas skolotāju Robertu Orupu devāmies uz kursiem un trīs dienas ap-
guvām pirmās ie-
maņas. Līdz tam pat nezināju, kā datoru ieslēdz, ko ar to dara, un man tā bija pilnīgi jauna pasaule, iespējas, ar ko aizrāvos, un tur-pmākos gadus biju bieža viešņa datorklasē un iesaistījos arī da-
žādos projektos. 1998. gadā septiņiem cilvēkiem no Latvijas radās iespēja braukt uz pasaules “I*EARN” konferenci ASV. Tur satikos ar Petru Dumitru no Rumānijas, kurš pats bija aizrāvies ar dažādu projektu ieviešanu skolā un izstāstīja arī man par daudzām iespējām, iesaistījos ļoti interesantā projektā “Bērnu rotaļas visā pasaulē”.
2000. gadā nācu no darba mājās, un man zvanīja Petru, jautājot, vai es zinu, no kurienes viņš zvana? No Briseles! Viņi nupat Briselē aizsākuši “myEurope” projektu un lūdza mani kļūt par Latvijas pārstāvi. Daudz nedomājot, piekritu, jo uzskatu, ka vienmēr jāsaka “jā”. Kļuvu Latvijas pārstāve, sākumā daudz ko nezināju, nepratu, taču pamazām apguvu. Tā bija brīnišķīga iespēja katru gadu doties uz Briseli, piedalījos semināros, apguvu dažādas datorprogrammas un esmu ļoti pateicīga par šo iespēju.
2001. gadā Rīgā bija Eiropas Savienības valstu izglītības ministru konference, uz kuru uzaicināja tikai divus skolotājus — mani un vienu skolotāju no Bulgārijas. Stāstīju par projektiem, ko īstenojam savās skolās.
Apceļo vairāk nekā 30 valstu
— Ko gūstat, nemitīgi darbojoties kādā projektā, iesaistot skolēnus un skolotājus?
— Projekti man vajadzīgi ne tikai, lai pilnveidotu sevi, attīstītu valodu. Uzskatu, lai iemācītu valodu, skolotājs nevar tikai sēdēt pie galda un mācīt no grāmatas. Bērni reiz uzdeva jautājumu, cik valstīs esmu bijusi. Pārnācu no skolas un skaitīju — esmu bijusi vairāk kā 30 valstīs, turklāt daudzās — vairākkārt. Dānijā esmu pabijusi vismaz 20 reižu, Itālijā — trīs. Man jābūt paraugam un jārosina bērni, ka jābūt aktīviem. Valoda nemitīgi attīstās, tās prasmes jāpilnveido, un ceļošana man ir vajadzīga arī tāpēc. Tas iederas manā profesijā. Skolotāji, kuri lielāko daļu sava mūža pavadījuši skolā, zina, ko nozīmē izdegšanas sindroms. Skolotājs ļoti izdeg, viņu “ievelk” rutīnā. Tikšanās ar jauniem cilvēkiem, jaunas idejas un lietas, ko dod darbošanās starptautiskajos projektos, man palīdz neizdegt. Kad pēc labi padarīta darba redzu skolēnu mirdzošās acis, liekas, esmu uz pareizā ceļa. Reiz man pieskrēja kāda vidusskolniece, apķēra mani, samīļoja un aizskrēja, pirms paspēju pajautāt, kā veicas. Un tā ir vislabākā atbilde uz jautājumu, vai tas, ko daru, ir vajadzīgs.
Jauniešus
nenoturēs
— Ko esat iecerējusi jaunajā gadā?
— Iesaistīsimies “Erasmus +” projektā, kas paredz jauniešu ceļošanas iespējas, lai ārzemēs ne tikai mācītos, bet arī atrastu darbu. Manuprāt, labāk ir tā, lai mūsu jaunietis nebrauc tur strādāt par sētnieku, bet strādā savā profesijā. Mūsu jaunieši ir gudri, konkurētspējīgi, nekad nav nācies dzirdēt neko sliktu. Šie projekti ir kā atspēriens, lai jaunietis, Latvijā pabeidzis skolu ar izcilību, nebrauc veikt vienkāršus darbus, kas nav viņam piemēroti.
— Vai tā nebūs jauniešu aizvilināšana uz ārzemēm?
— Jaunieši tāpat dodas uz ārzemēm, un nav manos spēkos te nevienu noturēt. Iemesls aizbraukšanai ir cits. Ja man ir iespēja jaunietim parādīt plašākus apvāršņus, vairāk iespēju, kāpēc lai es to nedarītu? Šī programma dod iespēju braukt studēt uz ārzemēm un atrast tur piemērotu darbu. Mēs varam priecāties un lepoties, ka mūsu jauniešus novērtē.
Tulko sprediķi
— Vai esat strādājusi arī par tulci?
— Jā, bieži. Un pirmā pieredze nebija labākā. 1992. gada maijā Jēkabpils labības kombinātā uz mēnesi bija ieradusies delegācija no Amerikas Savienotajām Valstīm, un es biju uzaicināta par tulci. Tolaik valodu ārpus skolas nebiju lietojusi, tikai tik, cik skolā, un gāja ļoti grūti. Katru dienu braucu uz Jēkabpili ar divām biezām vārdnīcām — latviešu—angļu un angļu—latviešu. Ik pa brīdim atvēru, paskatījos, ko vārds nozīmē, un tikai tad varēju tulkot. Pēc mēneša, ko pavadīju tulkojot, uzskatīju, ka esmu izgājusi caur uguni un ūdeni. Tajā pašā laikā Saukas pagasta “Bincānos” sāka darboties Andreass Oblings Petersens no Dānijas, es viņam biju tulce, lai varētu Latvijā īstenot savus projektus. Esmu braukusi ar lauksaimniekiem uz Dāniju, bijusi tulce visiem, kuri to lūguši.
— Atceraties kādu neparastu gadījumu?
— Tulkoju mācītāja sprediķi baznīcā. Tas bija briesmīgi. No Helsinkiem uz Saukas un Neretas baznīcu bija atbraucis mācītājs, kurš angļu valodu prata ļoti slikti, viņam bija grūti paust savas domas, turklāt arī es nebiju pati labākā tulce. Pēc sprediķa Saukas baznīcā Neretā jau veicās vieglāk, jo nojautu, ko mācītājs cenšas pateikt. Ar to gribu teikt — kad vien bijusi iespēja, visur esmu gājusi, “maisījusies” un mācījusies. Simtiem reižu esmu teikusi saviem skolēniem — nevienu svešvalodu nevar iemācīties klasē pie galda. Nevajag baidīties runāt, arī man ir bijuši brīži, kad gribas, lai zeme atveras, ir tik grūti, ka gribas pazust. Ir bijis kauns, kādas muļķības esmu iztulkojusi, bet neviens meistars no gaisa nekrīt. Jāmācās, jāpilnveidojas un jāiet tālāk. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

“Esmu tikai dzīvojusi”

Kategorijas