Viss paliek komētas astē

2013. gada 28. decembris 00:01

Šis gads man paskrējis tik zibenīgi kā komēta, kas uzšvirkst, sadeg un nodziest. To vairs neredzu, bet tā ir, ierakstīta, iekrāsota un iezīmēta pagātnes kalendārā. Atliek tik atvērt 2013. gada lodziņu, izvilkt komētu aiz astes, un tā uzšvirkst no jauna — atmiņās. Aizvadītajā gadā nācies rakstīt gan par lieliem samilzušiem konfliktiem, tiekoties ar cilvēkiem, kas līdzīgi kā nikni pūķi spļauj verdošas ugunis un grib mest naida šķēpus, gan par ikdienišķām lietām, garākās intervijās tikties ar dažādiem cilvēkiem, kuriem bijis īpašs labestības, optimisma, savdabīga dzīves skatījuma, iekšējās harmonijas mirdzums. Un šādas intervijas paliek atmiņā. Laiku pa laikam atceros dažādas lauku mājas un cilvēkus, ar kuriem esmu tikusies, arī viņu mīluļus — suņus un kaķus, kas mūs sagaidījuši vai pavadījuši. Atmiņās plaukst dārzos ziedošās puķes, san bites, vīd nopļautu mauriņu zaļums, fascinē cilvēku darbīgums, strādīgums, čaklums, vienkāršība, dabiskums. Tā nav glancētu žurnālu vāku vide, kurā, cilvēkus mānot, tiek nolīdzināta pēdējā grumbiņa. Tās ir dabiskas dzīves un sadzīves ainavas, reizēm skarbas un skaudras, toties tajās nav nekā mākslīga un liekuļota. No cilvēkiem, ar kuriem tiekos, daudz ko mācos. Visiem saku lielu paldies — arī tiem “dadžainajiem”. Sliktais lai noder pieredzei, bet labais, kas slikto apklāj kā zemi balts sniegs, iedvesmo un mudina darīt ko labu, mainīt kaut ko arī savā ikdienā. Nekas jau nepazūd — viss paliek “komētas astē”, kas laiku pa laikam uzplaiksnīs — īstajā vietā un brīdī.

Staburags.lv ARHĪVS

Viss paliek komētas astē

Kategorijas