Ievu pēdējais pavasaris

2013. gada 28. decembris 00:01

Neviens vairs neatceras, kurš un kad iestādīja ievu pāri starp daudzstāvu namiem Aizkrauklē. Abi koki ilgus gadus auga cieši līdzās un it kā sargāja viens otru. Apkārtējo namu iemītniekiem ievu pāris ziņoja — klāt pavasaris, jo tie pirmie raisīja zaļās lapiņas. Kad pienāca pilnbrieda laiks un vajadzēja riest smaržīgos ziedus, ik pavasari nez kāpēc uzziedēja tikai viens koks. Garāmgājēji teica: tā noteikti ir viņa. Viņš, it kā gribēdams ziedonī vairāk spēka dot smuidrajai ieviņai, pats kautri palika ēnā un priecājās par savas kaimiņienes krāšņo rotu. Pavasaros šajās ievās salidoja bites no tuvējās Daugavmalas, čivināja putni, reizēm uzrāpās bērni un kaķi.
Bet šopavasar notika neticamais — uzziedēja abi ievu koki! Viņa — pirmā, priecēdama draugu ar vēl neredzēti krāšņu ziedu rotu, nedaudz vēlāk, kā džentlmenis palaidis dāmu pa priekšu, arī viņš. It kā zinādams, ka šis ir ievu pāra pēdējais pavasaris...
Pašā ievziedu laikā ne saukti, ne gaidīti pagalmā sabrauca rūcoši milzeņi un garām dzelzs rokām sāka lauzt ievām smaržīgiem ziediem pilnos zarus. Tie atšķēlās no stumbra ar skaļu vaidu un ekskavatora kāpurķēdēm tika bez žēlastības iemīcīti dubļos. Briesmoņi nolauza un izraka arī slaidos stumbrus, saplosīja sakņu mudžekli, kas gadu gaitā abiem ievu kokiem bija savijies vienotā kamolā. Pāris stundu, un abas ievas bija pagalam. To “mirstīgās atliekas” kā nekam nederīgu drazu sakrāva piekabē un aizveda. Ievu mūžs bija vardarbīgi aprauts, sapnis par simtgadīgu nākotni izsapņots. Te reiz augušie koki paliks vien iedzīvotāju atmiņās.
Tagad ievu vietā ir asfalts un automašīnu stāvvietas. Ievziedu smar-
ža pavasaros pa logiem vairs neuzvēdī, tikai dzelzs braucamo izplūdes gāzes. Urbanizētā pilsēta ir uzvarējusi. Mēs, cilvēki, nenosargājām dabīgo vidi un skaistumu, jo gribējām ērtības vienīgi sev. Centīsimies nebūt egoisti. Vismaz nākotnē.

Staburags.lv ARHĪVS

Ievu pēdējais pavasaris

Kategorijas