“Dejošu tik ilgi, kamēr spēšu”

2013. gada 28. decembris 00:01

519

Aizvadītā gada nozīmīgākais notikums kultūras dzīvē lielākajai daļai latviešu bija Dziesmu un deju svētki. Arī daudzevietei, sākumskolas un deju skolotājai Lanai Ķirsei. Pirmo reizi šajos svētkos lielajā deju laukumā dejoja arī Lanas meita Laura. “Tas bija fantastiski,” saka Lana, un viņai mirdz acis.
Gads spilgtās krāsās
— Daudziem jauns gads saistās ar jaunu apņemšanos, vēlmi kaut ko mainīt. Vai arī jums?
— Gada nogale arī man ir laiks, kad izvērtēt aizvadīto gadu, apdomāt — varbūt jāapstājas, kaut kas jāmaina. Tas ir laiks, kad izvirzīt jaunus mērķus. Ar sevi daudz strādāju, domāju par visu, ko daru, kāpēc daru. Vienmēr analizēju un izvērtēju to, ko daru — pareizi vai nepareizi, pie kā vēl jāpiestrādā, un tas attiecas ne tikai uz darbu, bet arī ikdienas dzīvi. Mēģinu izprast kļūdas, labot tās, risināt. Ir lietas, kas izdodas viegli, ir arī tādas, ko grūti paveikt, bet es cenšos.
— Kādās krāsās jūs varētu iekrāsot aizvadīto gadu?
— Noteikti spilgtās. Brīnišķīgākais un krāšņākais notikums šovasar bija piedalīšanās Dziesmu un deju svētkos. Ne tikai tāpēc, ka pēc ilgāka laika tajos atgriezos kā dejotāja, bet tāpēc, ka piedalījos kopā ar meitu. Pirmo reizi mēs dejojām kopā, tas bija fantastiski un neaizmirstami! Liktenis mums bija tik labvēlīgs, ka pat mēģinājumi norisinājās vienā laukumā, viena otru mainījām. Priecājos, ka meitai patīk dejot, tāpat kā man. Es dažkārt smejos — dejošu tik ilgi, kamēr palikšu uz skatuves. Kopumā pagājušajā gadā ir bijis daudz gan priecīgu, gan skumju lietu. Pavisam nesen Daudzeses pagasta saieta namā sāku vadīt dāmu deju kolektīvu, tas man ir jauns lēciens nezināmajā, jo vienmēr esmu bijusi saistīta ar tautas dejām.
— Esat mērķtiecīga?
— Ļoti! Kad pabeidzu augstskolu, tūlīt piepildīju nākamo mērķi — iestājos autoskolā, bet paralēli bija kāds daudz senāks mērķis — sagatavot savus dejotājus X Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem. Darāmā bija daudz — vienlaikus strādāju, kārtoju gala eksāmenus augstskolā, mācījos auto-
skolā un gatavoju bērnus skatei. Lai gan cenšos visu saplānot, dzīve pierādījusi, ka visu izdomāt un paredzēt tomēr nevar. Ir nianses, lietas, par kurām tomēr neiedomājos, un diemžēl iznāk tā, ka izdaru kaut ko ne tā, kā gribētos.
“Man bija eņģeļi!”
— Dejoju jau no bērnudārza laikiem, un pat tad, kad gaidīju meitiņu, nepārtraucu to darīt, cik ilgi vien bija iespējams. Varbūt tāpēc arī meitiņai ļoti patīk dejot. Dēlam gan citas intereses. No dejošanas atteicos uz ilgāku laiku, jo pilnībā veltīju sevi ģimenei. Pat nestrādāju algotu darbu, līdz bērni sāka skolas gaitas.
— Cik ilgi jau mācāt dejot?
— Kopš 2005. gada. Brīdī, kad piedāvāja šo iespēju, man nebija deju skolotājas pieredzes, taču biju ar mieru darīt visu, lai to iegūtu. Braucu uz Rīgu, mācījos dejas pedagoģiju Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā pie Ritas Spalvas un ieguvu nepieciešamo izglītību. Sākumā strādāju ar 1. — 4. klases dejotājiem, bet ar laiku izveidoju vēl trīs citas grupas, lai dotu iespēju dejot katram, kurš to vēlas. Lielākais piedzīvojums un pārdzīvojums bija 2010. gadā, kad devāmies uz Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem. Tā bija mana vadītajas debija. Biju gatavojusies visam — ka bērni raudās, gribēs mājās, tāpēc paņēmu līdzi spēles, grāmatas, lai novērstu viņu domas. Tolaik kolektīvā dejoja arī tādi bērni, kuriem tā bija pirmā prombūtne no mājām, bez vecākiem. Tomēr neviens nečīkstēja, ka ir noguris, grib mājās, man bija eņģeļi — ar tādiem bērniem strādāt ir bauda! Vecāki bija atsaucīgi, dažādi palīdzēja un atbalstīja, biju tik pateicīga! Nezinu, vai kāds vadītājs ir bijis tik ļoti laimīgs un apmierināts kā toreiz es.
Viena no dejotāju mammām — Vineta Geršebeka — pagājušajā gadā uzrakstīja projektu, lai dejotāji tiktu pie tērpiem, un kāds prieks bija tad, kad projektu apstiprināja un tērpus uzšuva!
Paldies mammai
— Ko šī nodarbe dod bērniem?
— Pirmkārt, tā ir stājas veidošana. Mūsdienās bērniem stāja ir liela problēma. Tas ir atmiņas, pacietības, disciplīnas, koordinācijas, domāšanas treniņš. Ķermeņa, žestu, mīmikas kontrole. Ir tik daudz lietu, kas dejā pakārtotas viena otrai, un tās bērniem dod milzīgu ieguvumu. Var būt pat tā, ka bērns, sākot dejot, nav spēcīgs ritmā, kustībās, atmiņā, tomēr dejojot viņš visas šīs maņas trenē un ar laiku spēj izdarīt to, ko kādreiz nav varējis.
— Un ko deja nozīmē jums?
— Tā ir mana sirdslieta. Protams, ģimene ir pirmajā vietā, taču ģimene un deja — tie ir divi vaļi, uz kuriem balstās mana dzīve. Pirmos deju soļus vecāki ierādīja, tiklīdz iemācījos staigāt. Sākumā negāja viegli — bērnudārzā audzinātāja teica, ka man neesot ritma izjūtas, ķēriena un nekas no manis neiznākšot. Tādēļ vienmēr saku paldies mammai, ka viņa nepadevās, ticēja, ka varu. Kad sāku mācīties skolā, deju kolektīvus vadīja citi, un es vienmēr biju solo pārī. Tagad jau ceturto gadu dejoju Viesītes vidējās paaudzes deju kolektīvā “Augšzeme” pie Andra un Mārītes Kivleniekiem. Bažījos, ka būšu aizmirsusi, kā dejot, būs grūti iekļauties svešā kolektīvā, bet kolektīvs ir kolosāls, dejotāji un vadītāji ir brīnišķīgi un atsaucīgi.
Izbauda citu prieku
— Jūs vadāt atšķirīgu paaudžu kolektīvus.
— Jā, strādāju ar bērniem un ar dāmām vai, kā pati saku, savām meitenēm. Sākotnēji biju ļoti nobijusies, jo tā ir joma, kurā neesmu darbojusies. Tautasdejās esmu “iekšā līdz” matu galiem, un tās es izjūtu. Ja kaut kas nav, kā vajag, uzreiz varu izdomāt, kas jādara, lai izdotos. Ar dāmu ir citādi, tās ir citas dejas. Kad sāku, nezināju, kura ko spēs izdarīt, cik lielu slodzi drīkstu dot, vai patiks tas, ko piedāvāšu, vai neaizbiedēšu un ar ko vispār sākt? Lai gan man vienmēr patīk pamēģināt kaut ko jaunu, pirms kaut ko daru, kārtīgi apsveru, vai spēšu. Dāmām saku, ka strādāt ar viņām ir tāpat kā ar maniem vismazākajiem dejotājiem — ar lielu centību “ņem” visu un mēģina maksimāli izdarīt tieši to, ko lūdzu. Lielie bērni domā, ka ir pietiekami gudri un paši visu zina. Ieklausās, dara, bet ne līdz galam. Bet manas dāmas cenšas tik ļoti, ka dažreiz domāju — vai par daudz neprasu? Viņu centību izbaudu ar prieku, jo redzu, ka viņas to dara no sirds un viņām tas patīk.
Sods — darbs virtuvē
— Vai ir laiks arī atpūtai?
— Atpūta ir — dejot pašai. Ne katram lemts vaļasprieku savienot ar darbu. Vēl man ļoti patīk rokdarbi, labprāt adu un tamborēju, bet, lai cik savādi tas būtu, neesmu sievišķīga, vairāk tehniska. Mammai jautāju, vai viņa gadījumā negaidījia puiku, un saņēmu apstiprinošu atbildi. Laikam tāpēc ar prieku varu skrūvēt mēbeles, darboties ap mašīnu, pati remontēt, špaktelēt, krāsot, skaldīt, pļaut — darīt visu, ko vajag. Bet, ja gribat mani sodīt, lieciet virtuvē gatavot ēdienu! Esmu laimīga, kad mājās pārbrauc Lauriņa, viņai gatavot patīk un padodas. Kādreiz man patika makšķerēt, ļoti sen neesmu to darījusi. Biju tēva meita, abi makšķerējām, vēžojām. Ļoti, ļoti maz un reti brīvākos brīžos skatos televīziju, taču raidījums “Latvijas lepnums” ir no tiem, ko gaidu. Laikus sagatavoju kabatlakatiņus, skatos, izraudos un domāju: cik tomēr pasaulē daudz labu cilvēku! Manuprāt, šo daudzo labo cilvēku vidū vēl ir daudz tādu, kuri negrib, ka par viņiem runā, ka ceļ viņus gaismā, lai gan to vajadzētu darīt. Diemžēl negatīvo, slikto redzam daudz biežāk nekā labo. Ne velti saka — piliens darvas spēj sabojāt visu medus podu.
Spītīgo matu saimniece
— Kādas īpašības augstu vērtējat cilvēkos?
— Man nepatīk likt kādam sevi gaidīt, tāpēc novērtēju precizitāti arī citos. Lai var paļauties, uzticēties. Zinu, ka atzīt savas kļūdas ir ļoti grūti un ne katrs to spēj, tāpēc cenšos to iemācīt gan saviem bērniem, gan skolēniem, jo tas ir ļoti svarīgi. Tikpat svarīgi ir arī izrunāties, lai gan šajā ziņā pati grēkoju.
Draugi bieži pārmet, ka reti domāju par sevi. Taču tā ir lieta, ko diezin vai varēšu izlabot. Lai cik grūti man būs, es nejautāšu, nelūgšu, neprasīšu, cīnīšos un mēģināšu izdarīt pati.
— Izklausās pēc nelabojamas spītības...
— Jā, to es par sevi esmu dzirdējusi vairākkārt. Kad biju maza, mamma man pina bizes, priecājās par tām un smejoties vienmēr teica: tie mati tikpat spītīgi, cik viņu saimniece. Atceros lietu, ko izdarīju savas spītības dēļ. Kad pabeidzu pamatskolu, pirmais, ko izdarīju — aizgāju uz frizētavu un nogriezu īsus matus. Man bija gari mati — pāri visai mugurai. Mamma bija šokā — nu kā tā: dejotāja īsiem matiem?! Spītība ne vienmēr ir laba īpašība, bet ir bijušas reizes, kad tā man ir palīdzējusi.
Kāpēc ne Jana?
— Jums ir rets vārds, Latvijā ir ap 900 jūsu vārdamāsu. Vai zināt, kāpēc vecāki tādu izvēlējās?
— Man neviens nekad to nebija jautājis, bet par manu vārdu ir stāsts. Kad mācījos pamatskolā, tas bija padomju laiks, vārds likās neierasts, svešs, nepopulārs un pat nebija kalendārā. Pusaudzes gados mammai pārmetu vārda izvēli: nu kāpēc ne Jana, Sarmīte vai kāds cits vārds? Biju neapmierināta un skolā teicu: neesmu nekāda Lana, bet Svetlana! Tagad man par to kauns, un esmu mammai pateicīga par tik skaistu vārdu. Vēlāk, kad pajautāju mammai, kāpēc viņa izvēlējās šo vārdu, uzzināju, ka man bija jānāk pasaulē 13. datumā, bet mamma negribēja šo datumu, un es piedzimu pēc pusnakts. Tajā brīdī radio skanēja Raimonda Paula dziesma “Lana”. Mammai tā ļoti patika, un tā es dabūju savu vārdu. Lai cik dīvaini tas izklausītos, šo dziesmu pirmo reizi noklausījos, kad man pašai jau bija bērni. Mamma piezvanīja un teica, lai ātri ieslēdzu radio — skanot mana dziesma. Man ļoti patīk šī dziesma, un es visiem jokojot saku, ka tā ir mana dziesma.◆

Staburags.lv ARHĪVS

“Dejošu tik ilgi, kamēr spēšu”

Kategorijas