Divi priekšnieki

2013. gada 20. decembris 00:01

439

Anita Caunīte Gostiņu evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes priekšniece ir jau gandrīz astoņus gadus, un tieši 24. decembrī viņai apritēs 65 gadi. “Esmu dzimusi vienā datumā ar Kristu,” viņa saka.
Kad viesojamies viņas mājās Krustpils pagastā, uzzinām, ka arī viņas vīrs Dainis Caunītis ir draudzes priekšnieks — Krustpilī jau trīs gadus vada baptistu draudzi.
Mājas priekšnamā ir skaisti rožu un neļķu pušķi. “Tie vēsumā labi saglabājas kopš 18. novembra — Krustpils novada pašvaldība mani apsveica svētkos,” skaidro mājas saimniece. Par ko? Anitas kundze vēlāk parāda Atzinības rakstu, tajā teikts: “Par atbalstu sabiedriskajiem pasākumiem un nesavtīgu darbu sabiedrības labā”.
Savukārt 2009. gadā pāris saņēma pašvaldības Atzinības rakstu par ģimenisko vērtību kopšanu un kristīgo vērtību saglabāšanu.
“Zinām — neiebildīsi”
— Kā kļuvāt par draudzes priekš-nieci?
Anita: — Man teica: tu būsi draudzes priekšniece, un mēs jau zinām, ka neiebildīsi. Vispirms ir vajadzīgs ģimenes atbalsts — ja mans vīrs nebūtu ticīgs, es šo darbu nevarētu veikt. Mūsu ģimenes draudze ir Krustpils draudze, tur ir laulāti mani vecāki. Kad man bija pusgads, mūžībā aizgāja mans vectēvs, viņu izvadīja no mājām. Mācītājs mani toreiz mājās nokristīja. Gostiņu draudzē esmu no pagājušā gadsimta 90. gadiem, tur esmu iesvētīta vairāk nekā 50 gadu vecumā. Daļa cilvēku noklausās sprediķi, atstāj ziedojumu un dodas mājās, bet draudzes priekšniekam ir jābūt daudz aktīvākam, ir jādara arī saimnieciskais darbs, jāorganizē pasākumi.
— Cik liela ir Gostiņu draudze?
— Latvijā esam vienīgā mazpilsēta, kurā ir divas luterāņu draudzes: Pļaviņās un Gostiņos. Līdz ar to pašlaik te ir ļoti maza, bet aktīva draudze — 12 cilvēku, esam kā mazi cinīši, kas gāž lielu vezumu. Lieldienās un Ziemassvētkos dievnamā cilvēku ir vairāk. Divus gadus mūsu mācītājs ir Haralds Biete no Rīgas. Gostiņu baznīcai 2015. gadā būs 185 gadi. Gatavojoties 180. jubilejai, par labdaru ziedojumiem atjaunojām logus un telpas, ierīkojām apkuri. Vēl jāatjauno fasāde.
Vajag tikai tad, kad grūti
— Kādēļ jums ir vajadzīga baz-nīca?
Dainis: — Lielai daļai cilvēku baznīca ir vajadzīga tikai tad, kad ir grūti. Atmodas laikā baznīcas bija pilnas, daudzi lūdza: “Dievs, palīdzi, svētī Latviju!”. Kādreiz dau-dzi draudzēs iesaistījās tikai tādēļ, ka tur dalīja humānās palīdzības ap-
ģērbu. Tagad dzīve ir kļuvusi vieglāka, un daudzi uz baznīcu vairs neiet. Tas tā ir ne tikai luterāņu, bet arī citās draudzēs. Bet baznīca ir domāta, lai cilvēki gūtu mierinājumu, lai tiktu glābta viņu dvēsele. Dzīvē ir kā anekdotē: čigāns krīt no piektā stāva un lūdz: “Dievs, esmu daudz grēkojis, es vairs neko sliktu nedarīšu!” Iekrīt kūdras kaudzē, paliek dzīvs un saka: “Cik gan muļķīgas domas ienāk prātā tik īsā laika sprīdī!”. Un turpina dzīvot tāpat kā iepriekš.
Anita: — Arī mūsu draudzē ir gadījumi, kad cilvēki lielās bēdās baznīcā meklē mierinājumu, bet pēc tam to aizmirst.
Pārliecināt nevar
— Jūs cenšaties citus pārliecināt, ka jāiet baznīcā?
Anita: — Nevienu jau nevar pārliecināt.
Dainis: — Man neviens nav jāpārliecina, un neviens arī mani nevar pārliecināt, ka Dieva nav. Neba ticīgie dzīvo labāk kā pārējie. Neticīgie saka — paskaties, citi dzīvo daudzreiz labāk par tevi un tiem, kas iet baznīcā. Pārliecināt var cilvēku, kas nonāk grūtībās. Es parasti saku — manā dzīvē ir bijuši notikumi, kas apliecina: Dievs palīdz. Piemēram, pirms diviem gadiem strādāju mežā ar traktoru, meita Ieva, kura toreiz dzīvoja Skrī-veros, zvanīja un raudāja: ar “ātro palīdzību” braucam uz Jēkabpils slimnīcu, Martiņa — mana mazmeita — ir bezsamaņā, pieslēgta sistēmai, nekas vairs nefunkcionē, bērns tūlīt nomirs. Apstādināju traktoru, izkāpu un lūdzu. Kad viņi iebrauca Jēkabpilī, man zvanīja, ka Martiņa ir atdzīvojusies. Tagad viņa ir sveika un vesela un dzīvo Vācijā, turp meita pārcēlās ar visu ģimeni, esam bijuši arī ciemos. Citā reizē braucu ar auto, pretī man — smagā mašīna ar betona blokiem, un viens nokrita uz mašīnas priekšgala, sadauzīja manu braucamo, bet mani neskāra. Savu dzīvi pārvērtēju, kad mūsu dēls gāja bojā autoavārijā. Dievs palīdz slimiem, pasargā, bet cilvēkiem ir grūti to iestāstīt. Taču grūtības, pārbaudījumi var gadīties katram, un pārdzīvojumi cilvēku maina.
Anita: — Reiz braucu uz Jēkabpili un kādā krustojumā veicu kreiso pagriezienu. Manai automašīnai uztriecās garš furgons, mašīna pagalam, mani aizmeta uz priekšu, bet nebija ne ziluma — Dievs mani pasargāja.
— Vai jau jaunībā pievērsāties ticībai?
Anita: — Vīra vecāki un vecvecāki bija ticīgi, bet baznīcā viņš sāka regulāri iet pēc dēla nāves. Arī es — pamazām. Mācītājs iesvētīja dēla kapu, sāku apmeklēt Gostiņu baznīcu. Mums dievkalpojumi ir divreiz mēnesī, bet Dainis uz savu draudzi brauc bieži — dievkalpojums ir katru svētdienu.
Dainis: — Ģimenē bijām pieci bērni, un māte par mums vienmēr lūdza. Jaunībā nebijām ticīgi, bet ar laiku tādi kļuvām. Kad kolhozā strādāju par agronomu, partorgs man prasīja, kāpēc es nestājos partijā? Teicu — pārliecība neļauj, partija Dievu noliedz. Bet viņš: “Mēs jau arī visi uz Aglonu braucam!” Teicu — tad jau jūs esat vēl sliktāki par mani! Tad man lika mieru.
Nakts pārdomām
— Šīs ir jūsu vecāku mājas?
Anita: — Daiņa vecāku māja bija pārāk maza, un šī ir pašu celta. Kādreiz te plaši saimniekojām. Zinājām, kā atnesas aitas, zirgi un govis, taču par cūkām vajadzēja vēl daudz mācīties. Mums bija divas cūkumātes, uzaicinājām kolhoza cūkumāšu kopēju Lizas tanti, un tā viņa pie mums palika un dzīvo vēl tagad, pavasarī būs jau 20 gadu. Viņai pašai rit 85. gads. Savā aizbildnībā paņēmām arī viņas 10 gadu veco mazmeitu Taņu, toreiz mums bija viena nakts pārdomām — negribējām, ka viņu aizved uz bērnunamu. Tagad Taņa mums ir otra meita, par Lizas tantes pensiju un ar mūsu atbalstu Rīgā studē angļu valodu, pavasarī beigs augstskolu.
— Kā var iemīlēt svešus cilvēkus?
Anita: — Tas nāk no Dieva. Radniecības mums nav, bet uztveram viņas kā savējās.
— Kur jūs kādreiz strādājāt?
Anita: — Kolhozā rezerves daļu noliktavā. Darbs man patika. Tagad esmu pensijā, bet man jo-projām patīk strādāt ar cilvēkiem, izdarīt viņu labā ko tādu, par ko neviens nemaksā, piemēram, piezvanīt, apciemot. Vienreiz gadā apciemojam vientuļos cilvēkus, kuri kādreiz bijuši draudzē vai tai palīdzējuši. Man ir prieks, ja citi piedāvā draudzei ko palīdzēt.
— Vai jums vēl ir sava saimniecība?
Dainis: — Apmēram 30 hekt-āros audzēju graudus.
Anita: — Kādreiz mums bija daudz lopu, un padomju laikā ek-skursijās mēs braucām maiņās. Citreiz mums abiem atvaļinājumu iedeva radi. Kopā ar radiem vieglajās automašīnās esam braukuši uz Somiju, Norvēģiju, Zviedriju.
Svētība ģimenei
— Cik ilga ir jūsu laulība?
Anita: — Septembrī apritēja 43 gadi, kopš esam precējušies. Tikpat ilgi vīrs ir mednieku kolektīvā, viņš vēl arī makšķerē, ir braucis pat uz Peipusa ezeru. Man citi saka — nez, ko gan viņš dara, kad ir projām? Bet es viņam uzticos.
Dainis: — Man atkal nav iebildumu, ka sieva dzied ansamblī.
Anita: — Krustpils pagasta ansamblī es dziedu daudzus gadus. Patīk organizēt braucienus uz teātra izrādēm — trīs četras reizes gadā. Mēs viens otru cienām. Ir bijušas nesaskaņas, piemēram, domstarpības bērnu audzināšanā, esmu kādreiz pacēlusi balsi, ja kas nav paticis. Ja jāaudzina bērni, vīra atbalsts noteikti ir vajadzīgs, bez vīra ģimenē būtu ļoti grūti.
Dainis: — Mani tēvs kādreiz pēra, tomēr es savus bērnus nepēru. Bet stingrībai jābūt, nedrīkst visu palaist pašplūsmā. Šodien dau-dzi dzīvo partnerattiecībās, lai gan Dievs svētību ir apsolījis ģimenei — gan laulātajiem, gan bērniem. Tāpēc ir svarīgi dibināt ģimeni laulībā.
Svarīgi, ko jūti
— Vai dažādo konfesiju dēļ jums nav domstarpību?
Dainis: — Kādreiz nekādu kon-fesiju nebija, cilvēki tās izveidoja. Svarīga nav konfesija, bet gan paša attieksme, ko tu jūti savā sirdī.
Anita: — Priecājos, ka mans vīrs ir kristietis, viņš priecājas, ka es neesmu pagāns. Lizas tante ir vecticībniece, katru vakaru viņa pateicas Dievam un lūdz. Vecāsmātes lūgšanas gan pasargā Taņu, gan vada un dod spēku arī mums. Konfesija nav svarīga, galvenais, lai cilvēks ticētu Dievam.
Jābūt
pazemīgiem
— Kur svinēsiet Ziemassvētkus?
Anita: — Vienmēr 24. decembrī mums ir svētku pusdienas, vēlāk braucam uz baznīcu: es — uz Gostiņiem, Dainis — uz Krustpili, pēc tam mājās atkal satiekamies. Svētvakarā Gostiņu baznīcā tradicionāli dzied Krustpils pagasta ansamblis. Ziemassvētkos ciemos at-
brauks radi, draugi.
— Kāds būtu jūsu vēlējums citiem?
Anita: — Pirmām kārtām vēlu veselību un sapratni. Pirms otram ko teikt, padomāt, lai viņu neaizvainotu. Atcerēties, ka mums jābūt pazemīgiem. Protams, grūtībās deguns nav jānolaiž, bet pazemībai ir jābūt. Jāpateicas Dievam par to, kas dzīvē ir bijis labs, par to, ka viņš vada, palīdz. Būsim atvērti un labestīgi ne tikai šajā laikā, bet visu gadu!
Dainis: — Lai šis būtu sevis izvērtēšanas laiks, nemeklēt vainu citos. Novēlu Ziemassvētkus sagaidīt ar cerību, prieku, ko dod Jēzus piedzimšana. Tāds prieks ir vajadzīgs katram. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Divi priekšnieki

Kategorijas