“Mums bija viss — gan ļauns, gan labs”

2013. gada 20. decembris 00:01

293

Valles pagasta “Celmiņu” mājās pie Valdas Grūbes, kura šonedēļ svin pusapaļu jubileju, ciemiņi — dēla ģimene, mazdēli, mazmeita un mazmazmeitas — būs rīt, 21. decembrī.
Iesvētības ar liegabalu dārdiem
Valda piedzima Tukuma apriņķa Strutelē 1928. gada 18. decembrī, tieši piecos pēcpusdienā. Togad bija neparasta vasara — auksta, lietaina, bet jūnijā pārsteidza sniegputenis. Bērnība un agrās jaunības gadi Valdas dzīvē iegadījās baisajā notikumu virpulī, kas Latvijā sākās 1939. gadā. Tolaik meitene mācījās Raiņa ģimnāzijā. “Un tad bija karš,” Valdas kundze vienkārši saka. To nepiedzīvojušajiem grūti un pat neiespējami apjaust, kādu dzīvi padarīja tas, ko mēs izsakām ar četriem burtiem — “karš”. Tukuma šaurajās ielās iebrauca tanki, un pēkšņi viss bija citādi.
“Mūsu klasē bija ebreju meitene, kuras tēvam piederēja pilsētā lielākais manufaktūras veikals. Labi mācījās. Vienā rītā viņas vairs nebija,” atceras valliete. “Vācu karavīri maršēja, dziedot “Deutsch-land, Deutschland über alles” un tolaik tik populāro Marlēnas Dītrihas “Lili Marleen”. Svešo karavīru smago soļu dimdoņa man vienmēr ienāk prātā, dzirdot šo dziesmu. Baisas sajūtas.”
Iesvētības bija 1945. gada 1. janvārī. Kurzemes katls vārījās, Džūkstē dārdēja lielgabali. Valda, ģērbusies vecākās māsas tautastērpā, līdz ar vairākiem citiem jauniešiem stāvēja Sātu baznīcā pie altāra.
“Nav smuks, bet lielu muti”
“Jaunībā Dievs atņēma prātu un iedeva vīru,” jubilāre puspajokam teic. Uz Valli viņa brauca ciemos pie draudzenes, ar kuru iepazinās bēgļu gaitās Kurzemē. Valdas draudzene par savu toreizējo draugu rakstīja: “Viņš man nav smuks, bet lielu muti. Atbrauc, iepazīstināšu.” Bija oktobris, vietējais amatierteātris spēlēja Blaumaņa lugu “No saldenās pudeles”. “Viņi bija pāris arī uz skatuves — Pičuks ar Auci. Iznāca neglīti, bet laikam liktenis tā bija lēmis. Sākām sarakstīties, vēstules no Tukuma uz Valli un otrādi ceļoja diendienā,” atminas Valdas kundze. “Vai tā ir gudrība, ja cilvēks pamet mājas, skolu, ģimeni? Toreiz nebija autobusu, braucu ar vilcienu uz Gobas staciju — tādu gaisa gabalu! Sākām dzīvot kopā un sākumā nevarējām reģistrēties, jo man vēl nebija astoņpadsmit, mazliet vēlāk apprecējāmies. Plāni bija lieli: mācīšos neklātienē, viss būs. Neiznāca.” Pēc trijiem gadiem piedzima pirmais dēls, tad otrs, un mācīšanās paputēja mājas rūpēs, darba steigā. Ar Albertu Valda nodzīvoja 51 gadu, nu jau 15 gadu ir atraitne.
Arī Pauls un Zābers
Bērnības sapnis par medicīnas studijām pagaisa, vietā nākot darbam vispirms bibliotēkā, vēlāk Val-
les kultūras namā. Vīrs bija Taurkalnes kluba vadītājs, spēlēja teātri, muzicēja. Valdas kundze rāda fotoalbumus, un attēli ir no izrādēm vien. “Visa dzīve pagājusi teātrī,” viņa noteic. “Kultūras darbinieku tehnikumā Rīgā pabeidzu kursus un Valles kultūras namā strādāju no 1965. gada pavasara līdz 1986. gada oktobrim, kad tas nodega.”
1965. gadā Valles pagasts bija Bauskas rajonā, un toreizējais Kultūras nodaļas vadītājs izkārtoja līdzekļus, lai ēku pārbūvētu, jo tā pirmsākumos tikusi būvēta kā aizsargu nams. Remontējot paplašināja skatuvi, piebūvēja jaunu kinozāli.
“Mums bija ļoti labs kolektīvs, un kultūras pasākumu rīkošana man bija sirdslieta. No tā laika māksliniekiem grūti atrast kādu, kurš nebūtu paviesojies Vallē, maestro Raimondu Paulu un dziedātāju Jāni Zāberu ieskaitot. Kā viņš mūsu zālē dziedāja “Dziesma nenosalst” — nu vienreizēji!” atceras valliete. “Kad Briedītim bija 95 gadu jubileja, pirmo reizi uzaicinājām ciemos Nacionālā teātra aktierus — tā aizsākās gadu desmitiem ilgā draudzība.”
Neaizmirstams notikums kultūras dzīvē bija 1976. gadā, kad Valles pagasta vēsturē pirmo reizi sieviešu koris, ko vadīja Arnis Papeļuks, kopā ar Skrīveru kori piedalījās Dziesmu svētkos. Valdas kundze domīgi piebilst — toreiz cilvēki kultūru vairāk mīlēja, tagad noslēdzas sevī. Cilvēkos jaušama nospiestība, varbūt vainojams bezdarbs, dzīves dārdzība.
Dzīve nav gluds ceļš
Dzimtas saknes, dēls, vedekla, mazmeita, mazmazmeita jubilārei ir Tukumā. Uz virtuves galda “Neatkarīgās Tukuma Ziņas” — laikrakstu Valda abonē, jo gribas zināt, kas dzimtajā pusē notiek. No dzimtās pilsētas prātā un sirdī palikušas rozes. Ne jau rozes puķudobēs, par kurām var priecāties viesi, apciemojot skaisto pilsētu mūsdienās. Citas rozes — tās, ko Valda vienu vasaru kopa, strādājot dārzniecībā. Un vēl ķirši. Iebraucot pilsētā, pavasarī ķiršu tik daudz, šķiet, visa pilsēta balta.
Kas Vallē saista? “Vīra kaps,” saka “Celmiņu” saimniece. “Un pirms kāda laika te uz dzīvi apmetās mazdēls ar ģimeni. Bet jaunajiem darba daudz un laika maz, nevar visur paspēt.”
Sarunas noslēgumā Valdas kun-dze piebilst: “Lasot žurnālos dzīvesstāstus, bieži pārņem sajūta, ka visi šie stāstu varoņi tik pareizi dzīvojuši, ar apziņu, ka viss ir tieši tā, kā tam jābūt — satiktie cilvēki, notikumi — kā pa diedziņu. Bet vai dzīve tāda ir? Tāda gluda? Mums bija viss: gan ļaunais — greizsirdība, strīdi, gan labais.” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

“Mums bija viss — gan ļauns, gan labs”

Kategorijas