Dusmu gūstā

2013. gada 19. decembris 00:01

157

Vārdiem ir liels spēks — ar tiem var sākties kā mīlestība, tā karš, tie var pacelt spārnos, un tie var nogalināt tavu ticību. Būtiski arī tas, kurš tos ir teicis. Šādas pārdomas rosināja 24 gadus vecās Elīnas un viņas drauga mātes Ineses stāsts (ētisku apsvērumu dēļ vārdi mainīti), kuras bija ieradušās redakcijā.
“Kad mana dēla draudzene Elīna parādīja īsziņu, ko bija saņēmusi no mācītāja, man sāka trīcēt rokas, un es jutos kā no laivas izmesta,” stāsta Inese. Tajā bija rak-stīts: “Tu teici — maksāts nav par 3 mēn. Jau no maija nav maksāts! Tad kāpēc es jums atļāvu tur dzīvot? Es nekad nekam to neteicu, bet jūs nolādu!”
Varēs dzīvot, cik
ilgi tīk
Šī notikuma pirmsākums rodams pērnā gada decembrī. Elīna un Jānis, jauns neprecēts pāris, nolēma sākt patstāvīgu dzīvi atsevišķi no vecākiem citā pilsētā. Problēmas bija ar dzīvokli, līdz kāds gadījums — viņi iepazinās ar mācītāju, jauku, dzīvespriecīgu cilvēku, kurš solīja palīdzēt, atvēlot viņam piešķirto dzīvokli jauniešiem, jo pats dzīvojot baznīcas miteklī. Viņš jauno pāri mierināja, ka viņi tur varēšot dzīvot bez bažām tik ilgi, cik vien vajadzēs, jo dzīvoklis tik un tā esot tukšs, viņiem vien jānomaksā rēķins par komunālajiem pakalpojumiem.
Inese gan ieminējās par īres līgumu, bet jaunie teica, ka tas neesot nepieciešams, jo viss esot kārtīgi sarunāts. “Mācītāji — godīgi ļaudis,” nospriedusi Inese un nomierinājusies.
Remonts par 650 latiem
Jaunie, izdevīgo īres noteikumu iedvesmoti, dzīvokli izremontēja. Nerēķinot darbaspēku, remonts iz-
maksāja ap 650 latu — ielika piekaramos griestus, sienas aplīmēja ar tapetēm, izklāja flīzes virtuvē, ieklāja linoleju, nomainīja plīts vir-smu — lai pašiem būtu ērti dzīvot.
Taču dzīve ir dzīve — viņu labdari pēc dažiem mēnešiem nosūtīja kalpot citur. Viņa vietā atnākušais gan ar iepriekš iedibināto kārtību nebija mierā. Mācītājs jauniešiem pateica, ka dzīvoklis jāatbrīvo 1. maijā. Izremontētajā mājoklī viņi bija nodzīvojuši nedaudz ilgāk kā divus mēnešus.
Līgumu
neparaksta
Tas bija šoks ne tikai jaunajiem, bet arī Inesei, kura aktīvi iesaistījās bērnu sadzīves jautājumu risināšanā. Viņa piezvanīja mācītājam un nenoliedz, ka saruna bijusi visai asa, īpaši pēc viņas replikas: “Te tev nu bija godīgie mācītāji!”. Pēc laika garīdznieks nodomu mainīja un teica, ka viņam dzīvokli vajadzēs no 1. oktobra. Sarunājuši, ka mācītājs noformēs līgumu, taču process ieildzis. Maijā un jūnijā atsūtītais variants neapmierinājis jauniešus. Septembrī atsūtītais līgums it kā bijis kārtībā, bet tas palika, “karājoties gaisā”, jo tā arī netika atnests parakstīšanai. Mācītājs vienīgi samaksāja 145 latus par paklāju lielajā istabā un ieklāto linoleju virtuvē.
“Nav smuki”
Septembra beigās Elīna mācītājam aiznesa dzīvokļa atslēgas un paziņoja, ka trīs mēnešus par īri nav maksājuši, jo remonts izmaksājis krietni vien dārgāk. “Mācītājs teica, ka tas nav smuki, es teicu, ka nav smuki arī mūs izlikt no dzīvokļa,” stāsta Elīna. Pēc dažām dienām viņai zvanīja mācītājs, bet, tā kā viņa strādāja, nevarēja atbildēt. Pēc tam saņēma īsziņu, kura satrieca ne tikai abus jauniešus, bet arī Jāņa māti. “Ko mums tagad darīt?” vaicā Inese. “Iet pie kādas zintnieces, lai noņem lāstu?”
— Uzskatu, ka visu var sarunāt, taču arī mums nauda nebirst no debesīm, — saka Jāņa māte. — Varbūt tomēr varējām rast kādu kompromisu? Turklāt īres parāds jau nebija milzīgs — nedaudz pāri 150 latiem. Dzīvokļa remonts mums taču izmaksāja krietni vien vairāk, turklāt mēs to nebūtu veikuši, ja zinātu, ka dzīvoklis tik ātri būs jāpamet. Žēl, ka jauniešiem iznākusi tik rūgta pieredze ar cilvēku no kristīgās pasaules, kurš šādi risina konfliktsituācijas. Arī man īsziņa bija liels trieciens — tas gan nemazina manu ticību Dievam, bet mācītājam gan. Mēs nevēlam viņam ļaunu, un mūsu mērķis nav, lai viņš saņemtu sodu. Vien vēlos, lai padomā, iekams dusmu varā rīkojas.
Tur, kur ir Dievs, nav skaudības, naida, dusmu. Tur ir sapratne, piedošana, līdzcietība.
Nekādas
atvainošanās
Par savu rūgto un nepatīkamo pieredzi Jānis informēja arhibīskapu. No viņa tika saņemta šāda atbilde: “(..) Cik noprotu, šādas viņa (mācītāja — I. S.) reakcijas, ko es nekādā ziņā neattaisnoju, cēlonis bija Jūsu uzvedība attiecībā pret viņu. Tīri cilvēcīgi viņš bija ārkārtīgi sadusmots uz Jums par nenokārtotajiem parādiem, neatbildēšanu pēc tam uz telefona zvaniem utt.
Es Jūs saprotu, ka Jūs negribētu dzīvot ar lāstu “uz skausta”. Tāpēc aicinu Jūs izlīgt ar viņu — sākumā nokārtot saistības un tad lūgt, lai viņš Jums dod svētību. Es lūdzos par to, lai jūs izlīgstat.” Šī atbilde rosināja jauniešos dusmas, īpaši vārdi: “lūgt, lai viņš Jums dod svētību”.
Mācītāja
komentārs
Nosacīti varētu teikt, ka viss rakstītais ir tikai medaļas viena puse, jo katrs cilvēks situāciju, kurā nonācis, vērtē pēc saviem ieskatiem. Tāpēc viedokli lūdzu arī mācītājam.
Līdz šim par viņu saņemtas tikai pozitīvas atsauksmes gan no viņa iepriekšējās kalpošanas vietas, gan pašreizējās. Mācītājs e-pastā atsūtīja savu skaidrojumu, kurš faktos gan atšķīrās no jauniešu stāstītā, piemēram, ka par komunālajiem pakalpojumiem viņi nav maksājuši piecus mēnešus, nevis trīs (tas arī viņā bija izraisījis dusmas). Un var arī piekrist viņa secinājumam: “Diemžēl jaunieši nenoslēdza līgumu ar iepriekšējo mācītāju par dzīvokļa īri, un tā iemesla dēļ bija problēmas.” Lai gan mācītājs bija uzrakstījis garu komentāru, vēstules beigās viņš lūdza neko nepublicēt. Taču vienu teikumu tomēr citēšu: “(..) bet man ir grūti: es neesmu savaldījis savas dusmas un par to esmu vainīgs, bet ar to man jādzīvo visu mūžu.”

***
Patiesībā šis raksts ir ar divām morālēm. Pirmā — par dusmām. Būt mācītājam — tā nav viegla misija. Tas nav darbs, kuru var iemācīt augstskolā, ar šīs misijas apziņu sirdī jāpiedzimst. Ir jāapzinās, ka mācītājs ir publiska persona. Ir jābūt talantam, lai risinātu konfliktsituācijas, nedomājot par sevi, jo “...dusmas kļūst grēcīgas, kad tās netiek savaldītas un tām atļauj kūsāt bez mitas; kad tās noved pie situācijas, kas vairo aizvainojumus”. Dusmas ir arī otrai pusei: “Remontu uztaisījām, un nu mūs dzen laukā. Turklāt mācītājs vēl atsūta īsziņu, kurā mūs nolād...”. Abas konfliktējošās puses ir dusmu gūstā, un tikai pašu varā ir no tā izkļūt ar sapratni un piedošanu.
Un vēl — notikušais ir mācība ikvienam. Lai kā nepatīk “papīri”, dzīvokļa īres līgums var pasargāt no iespējamām neērtībām nākotnē. Un ar sarunāšanu vien var iebraukt “auzās”.
Bet var jau būt, ka ir arī trešā morāle: naudas lietās atklājas cilvēku īstā daba. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Dusmu gūstā

Kategorijas