Sācies lūšu medību laiks

2013. gada 17. decembris 00:01

286

Pirmais decembra sniegs ir labākais laiks, lai dotos lūšu medībās. Šos uzmanīgos meža kaķus medī arī koknesietis Arvīds Ratmeistars. Viņš ir mednieks ar 47 gadu stāžu un nomedījis ne vienu vien plēsēju.
Aizmūk no masta
Ar Ratmeistara kungu satiekos lūšu medībās Skrīveros. Ir atkusnis, un, pārbaudot medību objektu, vietējā mednieku kluba vīri pamanījuši svaigas lūša pēdas. Lūsis ir uzmanīgs un viltīgs plēsējs, tāpēc skrīverieši palīgā aicinājuši medniekus no Jumpravas un Kokneses. Jo blīvāk mastā var izvietot medniekus, jo lūsim mazāk izredžu aiziet nepamanītam.
Laiks kļūst siltāks, un no kokiem krīt sniega pikas, tās ar skaļu troksni atsitas pret zemi, švīkst koku zari, un saklausīt trokšņus dziļāk mežā ir visai grūti. Turklāt lūsis, ja vien nav ļoti izbiedēts, pārvietojas gandrīz bez skaņas, kā ēna aizslīd starp kokiem. Nepilnas divas stundas saspringtās gaidīšanas šķiet bezgala garas. Ilgi gaidītais šāviens tā arī neatskan, un gribas uzzināt, vai lūsis piemānījis dzinējus vai jau laikus aizgājis no masta.
Kad visi mednieki sapulcināti, uzzinām, ka dzinējiem, kuri devās pa lūša pēdām, atšķetināt plēsēja cilpas traucējis no kokiem krītošais sniegs, kas vietām pilnīgi “izdzēsis” pēdas. Bet lūsis pamanījies atstāt mastu vēl pirms mednieku atnākšanas.
Gan palīdz, gan
traucē
Kad medības beigušās, Ratmeistara kungs labprāt dalās pieredzē par šo medību veidu.
— Atkusnis lūša medībās gan palīdz, gan traucē, — saka Ratmeistara kungs. — Mitrā sniegā labi saskatāmi pēdu nospiedumi, īpaši tad, ja dzīvnieks gājis rīta pusē. Taču dienas laikā pēdas vēl vairāk pakūst, un dzinējiem kļūst grūtāk tās ieraudzīt. Īpaši zem kokiem un krūmājos, kur no zariem intensīvi krīt sniegs. Lūšu medību iznākumu vairāk nosaka pieredze, nevis veiksme. Ja dzīvnieks ir mastā, vajadzīgs pieredzējis dzinējs, kurš spēj saprast, kā lūsis pārvietojies. Nakts laikā lūsis noiet lielus attālumus, metot lielus apļus. Kamēr nav sācies riests, attālumi mazāki, vēlāk lūši, īpaši runči, kaķenes meklējumos mēdz apstaigāt pat 25 kvadrātkilometrus lielu teritoriju.
Ielencot lūsi, svarīgākais ir izprast viņa nakts gaitas un noteikt aptuveno vietu, vispirms pārbaudot lielāku meža platību, tad pakāpeniski samazinot līdz mastam, kuru iespējams “izdzīt”. Tomēr jābūt uzmanīgam, lai plēsēju neiztraucētu. Šīs ir medības, uz kurām jāaicina kaimiņu kolektīvu mednieki. Lenkšanas sākumā ne vienmēr var nojaust, kur dzīvnieks būs apmeties. Lai to saprastu, reizēm, pat jāskaita pēdas — cik ved iekšā mastā, cik no tā laukā.
Kad stipri sasnieg, lielāko daļu pensijas tērēju degvielai, lai varētu braukt medībās.
Lec pāri galvai
Pirms apstāties atpūtai, lūsis mēdz apiet vairākus līkumus, tad uzlec uz celma un snauž. Dzinējam šīs cilpas jāspēj atšķetināt. Reizēm viņu vajag laikus “pamodināt” ar skaļu troksni. Bieži vien, ejot pa pēdām, gadās, ka atrodi pats savu pēdu nospiedumus. Tas nozīmē, ka lūsis ir pamodināts, met cilpas un mēģina noskaidrot, kas ir miera traucētājs. Kā jau kaķis — viltīgs un uzmanīgs zvērs. Viņš neskrien. Iet lieliem soļiem, tad apsēžas un uzmanīgi klausās. Ja dzinējs jūt, ka lūsis viņu sāk vadāt apļiem, vajag apgriezties un iet pa savām pēdām pretējā virzienā. Tas lūsim nepatiks un piespiedīs viņu iet ārā no masta.
Atceros, Iršu pusē, dzenot lūsi, nonācu pie lielas vējgāzes. Suņi jau bija priekšā, un es gaidīju, kad lūsis izlēks, lai varētu izšaut. Tas bija viens mirklis, kad sapratu, ka viņš jau lec man pāri. Ja bisi būtu pacēlis gaisā, viņš to ar vēderu aizķertu. Man aiz muguras bija biezoknis, kurā viņš veikli pazuda.
Ziņkārīgs zvērs
Lūsi esmu novērojis arī tad, kad šo dzīvnieku medības vēl nav sākušās. Pagājušajā gadā baura laikā medīju briežu buļļus. Mēnesnīcā redzēt varēja ļoti labi. Jutu — kāds skrien man aiz muguras. Ievēroju divus lūša kaķēnus. Viens no viņiem pieskrēja pie tornīša un ziņkārīgi pieslējās kāpnītēm. Otrs rotaļājās turpat blakus. Kad netālu ieņurdējās kaķene, jutos visai neomulīgi. Abi jaunie lūši acumirklī aizskrēja gandrīz bez trokšņa.
Divus jaunos lūšus kādā citā reizē redzēju sēdam pie bebru dambja. Paspīdināju gaismu viņu virzienā. Acis iemirdzējās. Palaidu gaismas kūli tālāk un ieraudzīju arī lūseni.
Savā mūžā esmu nomedījis piecus lūšus. Pēdējos piecus gadus Kokneses pusē lūšus var pamanīt bieži. Pirms tam vismaz desmit gadu bija klusums. Lūsim patīk vieta, kur ir pietiekami daudz barības — sivēnu un stirnu. Savlaik, kad bija daudz balto zaķu, arī lūšu bija vairāk. Parasti rēķina, ka viens pieaudzis lūsis gadā saplēš 50 buku. Reizēm vakaros var dzirdēt, ka buks vai sivēns sāpēs kliedz. Gandrīz pilnīgi droši, ka viņam uzbrucis lūsis. Kā jau kaķim, viņam patīk ar medījumu “paspēlēties”. Turklāt lūsis ēd tikai svaigu barību — palaiza asinis, izplēš aknas, kurās ir daudz vitamīnu un minerālvielu, izkož kādu ciskas gabalu. Pārējo viņš pamet. Ja medījumu noķer viņam neērtā vietā, aizvelk uz drošāku biezokni, kur var netraucēti mieloties.
Mēdz “papļāpāt”
Zinu, ka pagājušajā sezonā Kokneses pusē mēģināja nomedīt piecus lūšus, taču neveiksmīgi. Šoziem vajadzētu ievērot kaķeni ar bērniem.
Interesanta ir arī lūšu savstarpējā sazināšanās. Viņi mēdz ņurdēt, riet dobjākā balsī, kā to prot darīt lapsas, ņerkstēt, rūkt un pat svilpot. Plēsējus toties mēdz nodot putni. Vietās, kur lūši pārvietojas, sāk skaļāk klaigāt sīļi un citi putni. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Sācies lūšu medību laiks

Kategorijas