Teātri spēlē optimisti

2013. gada 13. decembris 00:01

253

Norunāt drīzu tikšanos ar Edīti Leitlanti no Vietalvas tik ātri nemaz neizdodas — ikdienā viņa ir aizņemta darbos ģimenes piemājas saimniecībā, kopjot ap 25 govis un teļus, citu dienu kopā ar vīru jābrauc meža darbos, jāgādā malka, bet brīvajā laikā viņa spēlē teātri, dejo līnijdejas un mācās spēlēt ģitāru. “Sevi kaut kā ir jāiepriecina,” viņa saka.
Paši sev priekšnieki
Vasarā brīva laika tikpat kā nav, tad jāskrien kā vāverei ritenī — jāgādā siens, jāravē, pašiem vien jāstrādā, jo labus strādniekus dabūt ir grūti. Ģimene pienu pārdod “Valmieras pienam”, un tas arī ir iztikas avots. “Paši sev esam priekšnieki un paši strādnieki. Priekšrocība ir tā, ka mūs neviens no darba nevar atlaist,” saka Edīte. “Par vaļaspriekiem vasarā gan ir jāaizmirst. Sabiedriskā dzīve mums sākas tad, kad rudenī ir norakti kartupeļi, bet noslēdzas pavasarī, kad kartupeļi ir iestādīti. Vietalvas amatierteātrī pavisam esam 11 dalībnieku, kādu laiku mums nebija režisora, bet pirms diviem gadiem darbību atsākām jaunas režisores Agitas Lindenbergas vadībā. Lugā “Ak, šī jaukā lauku dzīve!” tēloju lauku sievu, un šogad to esam rādījuši daudzviet, Vietalvā pat divas reizes. Tagad iestudējam citu lugu.”
Spēlējot teātri, Edīte savulaik iepazinās ar savu tagadējo vīru, kurš tēloja tēvu, bet viņa — meitu. Abi garos tekstus mājās mācās, runājot dialogā, un dažreiz teksta fragmenti nevilšus izsprūk arī ikdienas sarunās.
“Teātra kolektīvs ir draudzīgs, jautrs, optimistisks, visi iesaistās ar lielu azartu. Pesimisti un čīkstētāji jau teātri nespēlē,” viņa saka.
Piepilda sapni
Oktobrī Edīte sākusi piepildīt savu bērnības sapni — mācīties spēlēt ģitāru pašas priekam, instrumentu uzdāvināja vīrs. “Pļaviņu mūzikas skolā sākumā nodarbības apmeklēja ap 15 cilvēku, bet tagad palikuši tikai pieci — septiņi. Ģitāras spēle šķiet viegla, skatoties no malas, bet mēģinājumos nav tik viegli. No Vietalvas uz mūzikas skolu braucam trijatā. Iemācījāmies spēlēt Ziemassvētku dziesmiņu, sestdien Pļaviņu novada kultūras centrā būs koncerts, un mums būs jāspēlē pavadījums bērnu korim. Pļaviņu mūzikas skolu pirmo gadu apmeklē arī jaunākais dēls Aksels, viņš mācās spēlēt klarneti, tāpat kā bērnībā viņa tēvs.”
Atvaļinājumu “iedod” vīra brālis
Odzienas skolā kādreiz notika vingrošanas nodarbības, un to vadītāja pašu priekam mācīja arī līnijdejas, taču viņa pārcēlās uz Aizkraukli. “Tagad kolektīvu “Smaidas” vada skolotāja Anita Sarmone no Ērgļiem, mēs viņu sameklējām un uzaicinājām,” stāsta Edīte. “Kādreiz dziedāju ansamblī “Zīles”, tomēr visu nevaru paspēt, vairs mēģinājumus neapmeklēju, bet, kad nepieciešams, padziedu. Pagasta pārvaldes zālē būs Ziemassvētku labdarības koncerts un radošās darbnīcas, dziedās arī nesen nodibinātais Vietalvas dziedāšanas biedrības ansamblis, kurā arī es piedalos.”
Vai kādreiz izdodas izrauties no visiem darbiem, atpūsties? “Neesam mājāssēdētāji, braucam arī uz koncertiem, teātra izrādēm. Katru gadu 18. novembrī dodamies skatīties salūtu Jēkabpilī, apmeklējam gaismas festivālu “Staro Rīga”, esam bijuši uz ledus skulptūru festivālu Jelgavā, arī Tartu zinātnes centrā, vasarā braucam ekskursijās vai kādu nedēļu atpūsties pie jūras Liepājā, tur mācās vecākais dēls Edijs, paciemojamies arī pie viņa. Tad mūsu saimniecībā strādā vīra brālis, viņš mums “iedod” atvaļinājumu.”
Eiropas standarti aizdzen vistas
Otrdien, 17. decembrī, Edītei apritēs 45 gadi. Kā viņa jubileju svinēs? “Tikai ģimenes lokā, man nepatīk lielas svinības. Savējiem izcepšu torti,” viņa saka. “Vārda un dzimšanas dienas vienmēr atzīmējam arī teātra kolektīvā, mīļi sveicot cits citu.”
Vai saimniecībā ir arī vistas, kas tortēm var sagādāt olas? “Vairs nav. Kādreiz kūtīs latviešiem vienuviet bija gan govis un cūkas, gan vistas, pīles un zosis, bet tagad Eiropas standarti to vairs neatļauj — vistām būtu jāceļ atsevišķa novietne. Varbūt kādreiz uzcelsim, un mums atkal būs vistas. Viņām vajag žogu no visām pusēm, lai pasargātu no vanagiem un lapsām.”
Saimniecība ir patālu no centra, tagad, ziemas laikā, līdz mājām pa ledus spoguļa ceļu “jāslidinās” gan pastniekam, gan pašiem. Bet mežacūkām sniegs un ledus nav šķērslis, viņas apkārtni uzrok visu gadu, reiz uz ceļa redzēts pat 20 — 30 cūku liels bars. Pavasarī mežacūkas izrakušas dažas vagas tikko iestādītu kartupeļu, un šī iemesla dēļ Edītes vīrs apsver iespēju iestāties mednieku kolektīvā.
Tomēr tā nav nekāda “nekuriene”, kā dažam varētu likties. “Ja mums nebūtu savu automašīnu, tad gan būtu grūti. Bet dzīvot pilsētas dzīvoklī es negribētu. Protams, uzturēt divas automašīnas ir dārgi, bet laukos bez saviem transportlīdzekļiem nav iespējams iztikt. Ja negribam “iesūnot”, mums ir jābrauc ne tikai uz veikalu, bet arī jābauda kultūras pasākumi un pašiem tajos jāpiedalās.” ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Teātri spēlē optimisti

Kategorijas