Krusta deja debesīs

2013. gada 13. decembris 00:01

122

Eduards Plezers pierāda gadu nastas nespēju valdīt pār cilvēka domām un darbiem. Par katru no viņa vaļaspriekiem — filmēšanu, komponēšanu, kāzu rīkošanu, ģeodēzista darbu Pļaviņu HES varētu uzrakstīt grāmatu. Te tikai dažas skices no daudzajām dzīves gleznām. Arī Eduarda dzīvoklī Aizkrauklē pie sienām diametrāli atšķirīgi mākslas darbi. Gan raupji strādnieku stāvi, gan gaisīgas salas upē, gan mazbērnu roku radītas glezniņas.
Skolotāji vedējiem
— Ar ko domas un rokas nodarbinātas pašlaik?
— Abi ar sievu gatavojam apsveikumus savējiem Ziemassvētkos — meitai, znotam, četriem mazbērniem un diviem mazmazbērniem. Sacerēts pantiņš, katram atbilstoši viņa nodarbei — vēlējums, tas viss noformēts datorā un izprintēts. Ziemassvētkus svinam nevis pēc baznīcas kalendāra, bet gan īstajos ziemas saulgriežos. Ne tikai svētkos, arī ikdienā, cik iespējams, turamies pie senlatviešu gara bagātības. Īpaši tagad, kad cilvēkiem virsū mācas dažādas ticības, ciešāk jāturas pie latviskuma, tautas saknēm. To arī cenšos mācīt jaunajai paaudzei. Mēs ar sievu bijām vedēji, salaulājām 12 pāru un vēlāk kļuvām par skolotājiem citiem vedējiem. No tiem šķīries tikai pirmais pāris. Kā saka, pirmie kucēni jāslīcina, bet pārējie dzīvo laimīgi, un ar vairākiem uzturam sakarus.
— Tas notika Atmodas laikā?
— Pagājušajā gadsimtā, senā pagātnē, vēl padomju laikos. Pēc oficiālās kāzu ceremonijas rīkojām visādas izdarības, centāmies, kā nu varējām. Laulība baznīcā bija otrajā plānā, toties latviskās tradīcijas pielāgojām mūsdienām tā, lai jaunatnei būtu interesanti. Vēlāk meita Iveta pārņēma no mums šo latvisko garu un aktīvi darbojās folkloras kopā “Skandinieki”, ir grāmatu par tradicionālo kultūru autore.
— Šobrīd vēl rīkojat kāzas?
— Jā. Viens no mazbērniem ir pilots, un kopā ar viņu mēs realizēsim ideju par Krusta deju debesīs. Senie latvieši kāzu dienā dejoja Krusta deju. Lai tradīciju saglabātu, bet padarītu mūsdienīgu, domājam nākamgad jauno pāri izvizināt četrvietīgā lidmašīnā “Cessna”. Blakus pilotam sēdētu vedējtēvs vai vedējmāte, kurš nu būtu drosmīgāks. Gaisa danča beigās paredzēts no lidmašīnas viesiem nomest līgavas velti — kādu vērtīgu, bet ne pārāk smagu dāvanu. Kurš to noķers, piedzīvos lielu laimi. Vieta šim pasākumam jau nolūkota Turaidas pusē.
Turīgumu noteiks
ar eiro
— Jūsu studiju laikā datoru vēl nebija, bet grāmatplauktā redzu daudz literatūras par jaunākajām datorprogrammām. Nemitīgi papildiniet zināšanas?
— Studēju Lauksaimniecības universitātē, vēlāk piemācījos klāt ģeodēziju un inženierzinātnes. Augstskolā par datoriem neko nemācīja, un ar tiem pirmo reizi saskāros, strādājot Pļaviņu HES. Ātri vien apguvu. Inženieri taču ir ar “gaišām” galvām. Visa jaunā tehnika, piemēram, mērierīces, kas mēra gaismas ātrumu, balstīta uz darbu datorvidē. Strādāju operatīvajā ģeodēzijas grupā, novērojām Pļaviņu un Ķeguma HES dambja agregātu kārtību, nobīdes gada laikā. Bijām tie, kas nodrošina aktīvu uzraudzību, lai nenotiktu nelaime. Šāds darbs prasa lielu precizitāti, līdz pat milimetra desmitdaļām.
— Daudzi mēdz teikt, ka saviem bērniem tādu darbu, kādu paši darījuši, nenovēl. Kā ir jūsu gadījumā?
— Ģeodēzista profesija ir visveselīgākā. Visi uzmērījumi notika vasarā svaigā gaisā, bet ziemā datu apstrāde — siltumā jaukā kompānijā. Kur vēl labāku darbu!
— Interesējaties arī par eiro ieviešanu?
— Eiro ieviešanai gatavojamies laikus. Esmu uzkonstruējis īpašu rīku. Kafijas kārba ar vāku, tajā caurums. Kārbā iebērsim eiro starta komplektu. Gada beigās, kad pie mums sabrauks visi radi, sēdīsimies pie galda, un katrs kārbu kratīs, līdz pa vāka spraugu izkritīs kāda monēta. Tas, kuram pēc trim apļiem būs izdevies savākt vislielāko summu, nākamajā gadā būs visturīgākais. Vistrakāk būs tam, kurš izkratīs vienu centu. Tad viņš būs noskumis.
Himna Stučkai
— Inženieris, ģeodēzists, strādājis ar smalku tehniku, tam nepieciešamas laicīgas zināšanas, bet Dievam tomēr ticat?
— Par Dieva esamību nav ko spriest, viņš ir, tikai katrs viņu citādi iedomājas. Vislabāk, ja var dabūt taisno kontaktu. Ja aptver visus pasaules procesus, nonāk arī pie šīs atklāsmes. Bet no ticības lietām jāpaņem labais, tāds kā koncentrāts, kā sintēze. Un viss jādara ar mīlestību, tad noteikti izdosies. Arī starp Bībeli un latvju dainām jāatrod šī sintēze. Dainās ietverts milzu spēks, labestība, un ar to mēs esam bagāti, bet Bībelē daudz vardarbības un atriebības. Tas neiet kopā ar latvisko mentalitāti. Diemžēl dainu spēku mēs nenovērtējam, bet, pateicoties tām, esam saglabājusies kā nācija, arī par spīti ilgajiem padomju varas gadiem.
— Istabā redzamie daudzie videomagnetofoni, skaņu tehnika joprojām tiek izmantoti?
— Savulaik kopā ar domubiedriem filmējām kino, vēlāk veidojām videofilmas. Lai filmu samontētu, tā jāpārraksta, jādublē. Tagad to visu var veikt datorā. Pēdējā laikā ar to reti iznāk darboties. Vairāk laika paņem mazbērni un mazmazbērni. Bet toreiz tika uzņemts ļoti daudz filmu — par sportu, sadzīvi, dokumentālās. Ar Voldemāra Zaksa vārdiem, manis komponētu mūziku un Aizkraukles 1. vidusskolas kori uzfilmējām materiālu Stučkas himnai. Konkursā starp vairākiem rajoniem ieguvām pirmo vietu. Tā kā filma bija 16 milimetru kinolentē, vēlāk to ierakstījām videokasetē. Humora pilnā filma “Septembra joks” piedalījās konkursā Eiropā, un to atzinīgi novērtēja kinorežisors Ansis Epners. Kur filma ir tagad, nav zināms.
Katru gadu cita
vēsture
— Septiņus gadus esat mērījis iežu kustību Aizkraukles pusē. Kādi ir secinājumi — dzīvojam uz stabilas platformas?
— Zeme kustas visu laiku, un, kā esmu dzirdējis, Aizkraukle ir uz varenas uguns āderes. Tas gan ir vēl neizpētīts lauks, vairāk mistikas, ne zinātnes līmenī. Par ūdens āderēm neviens vairs nešaubās, bet uguns āderes vēl ir neizpētītas. Arī man bērnībā āderu meklēšanas rīkstīte klausīja, bet pēc tam, kad Dobeles pusē kara šausmas vairākkārt nācās pārciest, šis smalkais “mehānisms” manī ir izslēdzies. Anneniekos bija frontes pirmā līnija. Dzirdēju pāris kilometru attālumā Ziemassvētku kauju atbalsis. Filmās tas šķiet romantiski, bet, kad cilvēks uziet gaisā acu priekšā, tās ir šausmas. Kaimiņu māja sagruva vienā mirklī. Skaistas gaisa kaujas bija, un bērnam tās bija interesanti vērot. Tikai vajadzēja uzmanīties, lai lidmašīna nenāk tieši virsū. Tad ložmetēja lodes varēja trāpīt.
— Vēsturi, tāpat kā ticību, esat sintezējis, apkopojot visu iepriekš apgūto?
— Manas skolas gaitas bija interesantā laikā. Četrdesmitie gadi. Vienā klasē vēstures skolotāja stāstīja par Ulmaņlaikiem, nākamajā gadā no galvas skaitījām “Deutschland über alles” (“Vācija pāri visam”), bet vēl pēc gada iekalām padomju patriotiskās dziesmas. Skolotājām nebija viegli, kad nākamajā gadā viss iepriekš mācītais bija jānoliedz. Savukārt es no visām šīm mācību stundām izvilku esenci savai vēstures saprašanai. ◆

Staburags.lv ARHĪVS

Krusta deja debesīs

Kategorijas