Staburags.lv ARHĪVS

Grūtības garlaicības dēļ

Imants Kaziļuns

2013. gada 12. decembris 00:01

357
Grūtības garlaicības dēļ

Daudzeses pagasta “Ceriņu” mājas vairākus gadus stāvēja tukšas un pamazām būtu pārvērtušās par gruvešu kaudzi, ja ne Arnolds Škirmants. No dzīvokļa pārcēlies uz privātmāju, jo citādi garlaicības dēļ vai jābeidzas nost. Kopš rudens 70 gadu vecais vīrs pamazām sagatavojis māju ziemai, un dienā, kad apciemoju viņu, Arnolds laboja pirms nedēļas nopirkto mašīnu.
Vieta, kur mazbērniem patverties
Ir šīs ziemas pagaidām visaukstā­kā diena, termometra stabiņš pēcpusdienā kavējas pie mīnus 7 grādiem. Arnolds, noliecies pār mašīnas motoru, kaut ko skrūvē.  Sveicinu viņu un dzirdu sirsnīgu latgaliešu valodu. Viņš iet atvilkt elpu, es — uzzināt, kas ir šis vīrs.
Sēžam istabā, bet redzami garaiņi no elpas. Pelnutrauks, ķeblītis, margarīna paciņa, dīvāns, un pie sienas laiku skaita ļoti sens pulkstenis. Tas dobji nozvana apaļu stundu.
Acis pievēršas tikko ieklātajiem grīdas dēļiem. “Vēl griesti jātaisa, no krāsns dūmi nāk. Darba “tavo””, saka vīrs un velk ar pirkstu gar kaklu. Dzīvojis Latgalē, Ludzā, trīsistabu dzīvoklī. Nekādu problēmu ar apkuri, vienmēr silti, viss pie rokas, bet tāda dzīve nepatikusi. Vēlāk Limbažu rajonā uzcēlis māju. Tā gan nodegusi, līdzi paņemot arī mātes dzīvību. Kādu laiku dzīvojis Seces pagastā, līdz viena no piecām meitām palīdzējusi iegādāties “Ceriņus”.
Kad atnācis, skats bijis briesmīgs — apmetums un tapetes no sienām nolupušas, grīdas izpuvušas, gaitenī kāju nevarēja spert — ielūztu, mēbeles apaugušas ar centimetriem biezu pelējuma kārtu. “Ak, Jēzus māte! — nodomāju. A ko darīsi, vecumdienās kaut kas jāatstāj mazbērniem,” saka vīrs. Ar šādu domu arī ņēmis “Ceriņus” — saglābt, uzlabot un lai paliek kādam no deviņiem mazajiem mantiniekiem. Arnolds teic, ka janvārī no vecātēva kļūšot par vecvectēvu.
Visur līdzi uzticamais zirgs
Pāris mēnešos ierīkojis mājā ūdensvadu, samūrējis plīti un krāsni. Ir arī ūdens sildītājs. Vienā no istabām uz krēsla — akordeons. Tas visus šos gadus līdzi ņemts, un vakaros pēc darba pats Arnolds sev uzspēlē un uzdzied. Pamazām atmiņā nāk jaunības laiks — dienests armijā kopā ar dzejnieku Andri Vējānu. Viņš Arnoldam veltījis dzejoli. Vēlāk daudzi gadi aizvadīti Atlantijas flotē uz refrižeratorkuģa.
“Tagad jau bez brillēm neredzu, motoru uz tausti taisu. Zinu, kam kur jābūt, aizveru acis un skrūvēju,” saka vīrs. Arī pārējo pamazām pats gan remontē, gan zāģē un būvē. Malkai noder nopirktie vecie sliežu gulšņi, bet, lai dārzus apartu un citus lauku darbus padarītu, no Limbažiem līdzi paņemts mazais traktors T — 16. Tikai riteņi, dzinējs, rāmis, bet gadu no gadu tas kalpo kā uzticams zirgs.
Ja kāda no meitām atnāktu uz šejieni dzīvot, varētu turēt arī lopus. Dzīvot te esot labi. It kā pagasta centrā, bet tomēr nomaļus. Divas minūtes pāri dzelzceļa sliedēm — un veikals.
Jāmāk viss, bet nav jādara

Arī sienas pulkstenis remontēts paša rokām. Mātes māsai zem gultas gadiem salūzis nogulējis. Sešus mēnešus vajadzēja labot. “Nu, kas tas ir, tas taču dzīves sīkums — pulksteni saremontēt. Cilvēkam jāprot, bet nav jādara viss. Ja esmu zemnieks, lai mašīnu remontē meistars. Cita lieta, ja nav naudas. Govi slaukt tā ar’ neiemācījos. Pupu saspiežu, bet piens netek. Tāpēc nopirku slaukšanas aparātu.”
Zinot visu, var noteikt arī, kādā kārtībā ir apaļā krāsns. Izdegusi — tāds ir vērtējums. Tik lielā jābūt septiņām cukām. Arnolds skaita un velk ar pirkstu līdzi pa krāsns sānu. Kad iekur, tikai vidus  knapi silts.
Vienkārši un tomēr tik pamatīgi skan Arnolda teiktais: “Ja sāksi domāt, ka viss slikti, tad arī būs slikti, bet, ja domāsi, ka labi, tad tā i būs. Tā ar’ vajag domāt cilvēkam. Bet, ja sāp, lai viņš sāp, pasāpēs un vairs nesāpēs.” Tāpēc viņš ir pārliecināts, ka viss būs labi. “Atbrauksi nākamgad ap šo laiku, paņemsi polšu, vakaru nosēdēsim, es tev uz garmoškas paspēlēšu.”
Jauno gadu latgalietis sagaidīs “Ceriņos”. Varbūt ar ciemiņiem, bet varbūt viens pats. ◆