Mūžs kā vēstures grāmata

2013. gada 15. novembris 00:01

126

Svētdien, dienu pirms valsts svētkiem, simto jubileju svin Jekaterina Antonova Sunākstes pagastā.
Jekaterinas kundzes dzīve ir kā Latvijas vēstures grāmata. Piedzīvots gan Pirmais, gan Otrais pasaules karš, Latvijas valsts veidošanās un atdzimšana, kā arī komunistu un fašistu varasdarbi. Lai arī sirmajai kundzei pēdējā laikā ir vairāk veselības problēmu, viņa joprojām smaida un rāda nupat saņemto Valsts prezidenta Andra Bērziņa apsveikumu un vēl pirms nepilna pusgada pašas adītās zeķes, kurās ir Latvijas karoga krāsas.
Par Jekaterinas dzīves gājumu mums stāsta Valija un Juris Mačuki, kuri nu jau apmēram četrus gadus rūpējas par sirmo vecmāmuļu. Viņas tuvinieki jau ilgu laiku ir aizsaulē vai par viņu aizmirsuši.
“Vecāsmātes vai tantes (tā Jekaterinu Antonovu sauc viņas aprūpētāji — aut.) dzīve ir kā mūsu valsts raibā vēsture. Cilvēks, kurš nodzīvojis gadsimtu, ir pieredzējis gan priekus, gan bēdas,” saka Valija Mačuka.
Mežā kā mājās
Jekaterina Antonova dzimusi Subates pusē, bet tagad apmēram četrus gadus dzīvo Sunākstes pagasta “Vecumnieku” mājās.
Pagājušā gadsimta 20. — 30. gados Jekaterinas kundze strādājusi mežrūpsaimniecībā. “Tante visu dzīvi ir strādājusi smagu fizisku darbu. Bet mežs viņai vienmēr ir bijusi vieta, kurā viņa jūtas kā mājās,” stāsta Valijas kundze. “Vēl šovasar kopā ar tanti aizbraucām uz mežu. Kamēr mēs ogojām un sēņojām, tante sēdēja mašīnā un priecājās par to, kā šalc priežu sils.”
Stāstot par jubilāres dzīvi, Valija Mačuka saka, ka mežs viņai ir bijis ne tikai darba vieta, bet arī patvērums. Jekaterinas kundze piedzīvojusi gan nacistiskās Vācijas, gan padomju laika represijas. “Jekaterina Otrā pasaules kara laikā palīdzēja padomju karavīriem. Pēc kara viņas vecāko brāli mežabrāļi, kuri tajā laikā siroja pa mazajām sādžām, meitenes acu priekšā mocīja līdz nāvei un nošāva,” par sirmās kundzes likteni stāsta Valija Mačuka. “Viņas ģimene, neraugoties uz to, ka palīdzēja padomju partizāniem, 1949. gadā bija iekļauta izsūtāmo sarakstā. Kopā ar vecākiem, māsām un brāļiem meitene toreiz slēpusies mežā un tikai tā palikusi Latvijā.”
Tuvinieku aizmirsta
Piecdesmitajos gados aizsaulē aizgājis Jekaterinas Antonovas vīrs un dēls, tad viņa devusies uz Rīgu pie meitas. “Tur Jekaterina strādāja pie kāda ārsta par mājkalpotāju. Pēc tam kolhozā “Ādaži”, tad Baltezerā uz kuģa, kas tīrījis Gaujas gultni, pēdēja darba vieta bijusi kurinātāja kādā no patērēju biedrības veikaliem.
Vēlāk Jekaterinas kundzes aprūpi uzņēmusies viņas mazmazmeita, bet pēc neilga laika meitene devusies darba meklējumos uz Lielbritāniju un par sevi neko nav ziņojusi.
Aprūpē visa ģimene
Sunākstē Jekaterina dzīvo apmēram četrus gadus, un par viņu gādā Mačuku ģimene. “Uzzinot, ka tante palikusi viena, uzņēmāmies rūpes par viņu. Nesaņemam par to nekādu samaksu, tā ir mūsu pašu apņemšanās palīdzēt, jo Jekaterinas meita man bija draudzene,” saka Valijas kundze. “Kādreiz strādāju Viesītē, bet kopš tā laika, kad tantei sākās nopietnas veselības problēmas, esmu pametusi darbu, un mēs dzīvojam no tā, ko nopelna vīrs. Pārsteidz pagasta vadības attieksme. Esam gājuši runāt par to, ka aprūpējam vecu cilvēku, bet atsaucība ir minimāla. Ziemā kādu reizi līdz mājai iztīra ceļu, bet arī tas tiek darīts pavirši, un bieži pašiem jāņem rokās lāpsta un jāizrok sastumtās sniega kupenas. Ar nožēlu varam pārliecināties, ka vietējai varai nerūp vecie cilvēki.”
Liels palīgs Jekaterinas kundzes aprūpē ir ne tikai Valijas vīrs Juris, bet arī viņu dēls Nauris. Viņam ir astoņpadsmit gadu, un jaunietis mācās Aizkraukles profesionālajā vidusskolā. “Kad mājās ir Nauris, es zinu, ka tante būs aprūpēta, apkopta. Arī aizvadītajā nedēļā Nauris bija atbraucis, un viņi kopā gāja pagalmā pastaigāties, parunājās, jau paspējām izgatavot pirmsjubilejas fotogrāfijas. Redzu, brīži, kad dēls ir mājās, rada prieku arī tantei,” saka Valijas kundze.
Cita kaluma cilvēki
Pat tik cienījamā vecumā Jekaterinas kundze labprāt devusies nelielās pastaigās pa pagalmu, adījusi zeķes un lasījusi grāmatas. “Būs maz tādu, kuri ticēs manis stāstītajam, bet tā ir: cilvēks arī 99 gados varēja gan pastaigāties, gan adīt, lasīt grāmatas un avīzes. Turklāt viņai nekad mūžā nav bijis briļļu,” saka Juris Mačuks. “Šie cilvēki, kuri tik daudz savā dzīvē pieredzējuši, ir īpaša kaluma, viņiem ir ne tikai savādāks skatījums uz dzīvi, bet arī cita izturība.”
Ieradīsies arī novada vadītāji
Kopš Jekaterina Antonova dzīvo Sunākstē, viņas jubilejas vienmēr ir svinētas ģimenes un draugu lokā. “Katru gadu sarīkojam dzimšanas dienas svinības ar tēju un kūku. Parasti ierodas mūsu draugi Dzintra un Māris Juraši, kuri kritiskās dzīves situācijās mums vienmēr ir bijuši lieli palīgi, kā arī citi mūsu tuvinieki, kuriem vecāmāte vienmēr ir bijusi savs cilvēks,” saka Valijas kundze. “Arī šogad esam sagādājuši torti ar īpašu dekorējumu “100” un priecāsimies par visiem ciemiņiem, kuri pie mums ieradīsies.”
Jau pēc mūsu sarunas piezvanīja Valijas kundze un pastāstīja, ka simtgadnieci svētdien ieradīsies sveikt arī Jaunjelgavas novada domes un Sunākstes pagasta vadības pārstāvji. “Cerams, viņi redzēs, pa kādu ceļu pie mums jābrauc, un varbūt radīs arī kādu risinājumu,” smaidot teic Valija Mačuka.

Staburags.lv ARHĪVS

Mūžs kā vēstures grāmata

Kategorijas