Atmiņas notraipīt nespēs

2013. gada 12. novembris 09:21

Nedēļas laikā divas reizes pastiprināta uzmanība pievērsta pieminekļiem, kuri celti, lai atgādinātu par laiku, kad dzima Latvijas valsts — pirmajam Valsts prezidentam Jānim Čakstem un 1919. gada brīvības cīņās kritušo piemiņai. Vainīgie sevi nav vēlējušies atklāt, tāpēc ugunskrusta un Dāvida zvaigznes zīmēšana uz šiem pieminekļiem, visticamāk, paliks vien kā huligānisma akts.

Lai gan skaidrs, ka tieši šos pieminekļus izvēlējās un tieši šādas zīmes rakstīja ne jau tie, kuri ar aerosola krāsām izdaiļojuši vai katru Rīgas un ne tikai galvaspilsētas ēku, žogu, elektrības sadales skapi utt. Iespējams, šoreiz vainojams kāds ar aprobežotām prāta spējām, kuram savukārt kāds cits iedevis rokā krāsas baloniņu un pateicis, kas kur jādara. Īstais vaininieks tad nu ir šis kāds, kuram tik ļoti patīk kurināt naidu starp Latvijā dzīvojošajām tautām un valdošajām reliģijām.

Tie, kuri vēlas destabilizēt politisko situāciju, droši vien pārstāv kādu, vai tas būtu austrumu vai rietumu, lielo kaimiņu. Kā šādi notikumi ietekmē mani personīgi? Gribas dzīvot mierā, ikdienā jūtot stabilitāti, būt pārliecinātam par rītdienu, bet šādi gadījumi rada diametrāli pretēju situāciju. Domāju, tāds arī ir pieminekļu ķēpātāju rīcības motīvs. Pilinot vienu naida pili pēc otras, pamazām saduļķojas attiecības arī pašu latviešu vidū. Nākamais solis situācijas nokaitēšanai būtu aicināšana uz konkrētu rīcību, piemēram, mītiņiem. Ar šādu rīcību tiek maldināta arī jaunā paaudze, kurai skolā par Latvijas vēsturi māca vienu, bet reālajā dzīvē pēkšņi jāredz kas cits. Vai tad karš nav beidzies, vai bermontieši nav uzvarēti, vai kāds ienaidnieka rēgs klīst apkārt un atriebjas par kritušajiem biedriem? Vai Jānim Čakstem ar ugunskrustu tiek atgādināts par viņa toreizējo darbību pret vāciešu vēlmi saimniekot Latvijā?

Pieminekļi ir godāti un nievāti visos gadsimtos. Katrs nākamais valdnieks centies atstāt, viņaprāt, neizdzēšamas pēdas savā zemē, bet īstie pieminekļi nav akmenī kalti. Tie ir cilvēku atmiņās, un daži no tiem dzīvos tik ilgi, kamēr vien dzīvs būs tautas gars. Tos neviens bezgodis nespēs notraipīt.

Bet šos ķēpātājus diemžēl noķert un sodīt diez vai izdosies. Nākamgad ap šo laiku jābūt modrākiem un pie katra pieminekļa jānoliek brīvprātīgi sargi.

Staburags.lv ARHĪVS

Atmiņas notraipīt nespēs

Kategorijas