Staburags.lv ARHĪVS

Filma kā dāvana

Imants Kaziļuns

2013. gada 1. novembris 07:58

147
Filma kā dāvana

Atlikuši vien četri gadi, kuros jāspēj godam sagatavoties valsts simtgadei. Viena no dāvanām, ko paredzēts pasniegt gan pašiem sev, gan tiem, kuri atdeva dzīvību par brīvās Latvijas dzimšanu, ir uzņemt filmu pēc Aleksandra Grīna romāna “Dvēseļu putenis” motīviem. Lai arī vēl nav pat filmas scenārija, tās pirmizrāde ieplānota aptuveni pēc diviem gadiem — Latviešu strēlnieku pulka dibināšanas simtgadē. Aprēķināta arī nepieciešamā nauda filmas uzņemšanai — 1,9 miljoni latu, tikpat, cik neliela novada gada budžets, bet valsts mērogā — salīdzinoši maza summa. Par to jau sākusies cīņa starp Filmu padomi un Nacionālās apvienības ““Visu Latvijai!” — “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK” virzīto SIA “Studija F.O.R.M.A.”.

Filmu padome ir sašutusi — kā tā var, bez konkursa, neizvērtējot scenārija māksliniecisko līmeni, politiski atbalstīt vienu, nedodot vienlīdzīgas tiesības  pārējiem pretendentiem!

Kāpēc tieši šī romāna ekranizācija? Trāpīgi pateicis Ziemassvētku kauju muzeja vadītājs vēsturnieks Dagnis Dedumietis: “Mums nav neviena cita romāna, kas tik vienkārši, skaidri un reizē skarbi atspoguļotu Latvijas valsts tapšanas procesu. (..) ir pēdējais brīdis to ekranizēt. Žēl, ka tas nav izdarīts jau agrāk.”

Vai izvēlētā SIA “Studija F.O.R.M.A.” ir īstā grandiozā projekta realizētāja? Ieskatījos tās mājaslapā. Četras pilnmetrāžas filmas, ducis dokumentālo, ap trīsdesmit industriālo filmu. Viens no jaunākajiem darbiem — filma ar lielu skaitu mūsu aktieru vecmeistaru piedalīšanos “Džimlai Rūdi Rallallā!”. Koncertuzvedums šīs filmas ieskaņai Lāčplēša dienā notiks arī Aiz­krauklē. Ja reiz sevi pierādījuši, kāpēc ne? Vēl jo vairāk tāpēc, ka scenārija konceptam, aktieru provēm un filmēšanas vietu izvērtēšanai jau iztērēti Saeimas piešķirtie 25 tūkstoši. Jā, neglīti, ja nodokļu naudu tērē, nesaskaņojot to ar naudas devējiem — iedzīvotājiem. Arī turpmāk aptuveni piekto daļu nepieciešamās summas iecerēts savākt privātajos ziedojumos, pārējo — no valsts budžeta. Ja filmas uzņemšanai atvērtu ziedojumu kontu, šī būtu vienīgā reize, kad es šai filmai ziedotu vismaz piecus latus. Filmai, kas apliecinātu mūsu tautas pašnoteikšanās ideju, katra sirdī modinātu lepnumu par to, ka dzīvojam Latvijā, beidzot paceltu līdz šim pie zemes nospiesto saimnieku savā zemē. Kā vienmēr, būs tādi, kuriem “viss vienalga”, citi, kuri bļaus, ka nav, ko ēst, bet filmām naudu atrod. Tādi nav cienīgi saukties par latviešiem, jo par desas luņķi pārdotos pirmajam, vai viņš no austrumiem vai rietumiem nāktu.