Spānija tuvplānā

2013. gada 1. novembris 00:01

(3. turpinājums. Sākums laikraksta “Staburags” 22. oktobra numurā.)
Zem baznīcas
velvēm
Satiekam arī vairākus svētceļotājus ar suņiem. Dažiem līdzi ir pat divi četrkājainie. Šie svētceļotāji parasti nakšņo teltīs vai hosteļos, kas ir labvēlīgi suņiem. Kādā rītā pretī nāk pēc izskata mūžīgais svētceļnieks, “nocepies” brūni melns, apdilušā un saplīsušā, saulē izbalējušā kreklā. Viņam līdzās tipina mazs kucēns, dzīvniekam kaklā lakatiņš, kuram piestiprināts gliemežvāks.
Pilsētā Saagunā ieejam pa tās vēsturisko centru, kas ir vairāku kilometru attālumā no jaunās pilsētas. Ceļš ved pār senu akmens tiltu, abpus ceļam ir svēto skulptūras. Šī pilsēta veidojusies līdzās divu svēto vadītajam klosterim, senā arhitektūra ir saglabājusies. Mītne svētceļotājiem ir ierīkota vecā baznīcā. Ar koka konstrukcijām iekšpusē izbūvēts otrais stāvs, un tas ir zem pašām velvēm. Pirmo reizi mūžā guļu baznīcā un tik tuvu velvju arkām, ka tās var aizsniegt ar roku.
Apmetnes ceļā ir ļoti dažādas. Kādā kopā vakariņo, var uzvārīt tēju vai pagatavot ko ēdamu. Citās tādu iespēju nav, viss atkarīgs no apmetnes vadītājiem. Kad nakšņojam Mansiljā de la Mulasā, tur vienkopus ir daudz gados jaunu svētceļotāju. Izceļas divi briti, topošie arhitekti, kuri ar visu ir neapmierināti. Viņiem nepatīk, ka spāņi nerunā angliski, nepatīk ēdiens, guļvietas, karstā saule. To visu nākas noklausīties, pusdienojot pie viena galda. Briti bēdas sūdz meitenēm no Polijas, kuras sevi dēvē par Keitiju un Enu. Jaunieši atnes alu un kavējas pie galda. “Vai Keitija ir Polijā izplatīts personvārds?” jautā briti. “Vispār poliski mūsu vārdi ir Katja un Aņa,” skan atbilde.
Nakts “spoku mājā”
Viena no dīvainākajām apmetnēm ceļā ir, kā mēs to nodēvējam, “spoku māja”. Pelēkbalta noplukusi divstāvu ēka lauka vidū. Tukša. Tajā ir tikai duša, labierīcības un plāni vingrošanas paklāji gulēšanai. Uz mājas uzraksts “albergue” (apmetne), iekšā — neviena. Vakarā tomēr esam pieci nakšņotāji. Atnāk arī sieviete, kura ir šīs vietas saimniece, iespiež zīmogu svētceļotāju pasēs un savāc ziedojumus, ko dodam par naktsmītni. Iekārtojamies uz paklājiņiem otrajā stāvā, mazā istabā baltām sienām. Nodziest gaisma, gulēt dodas arī pārējie, un tad sākas. Māja ir skaļa — ik pa laikam noklab durvis, dzirdams svelpjošs troksnis, čīkstoņa. No kurienes tik dīvainas skaņas akmens ēkā? Pamostos pusnaktī un dzirdu dīvainu troksni: klusinātas klavieru skaņas. Sastingstu un ieklausos: skaņa it kā pieklust, tad atkal dzirdama. Mēness izgaismotā istaba (aizkaru vai slēģu nav) un dīvainā klavierspēle rada baisas izjūtas, tāpēc priecājos piecos atkal doties ceļā. Māja, mēness izgaismota, paliek tālu aiz muguras. Pēc vairākiem kilometriem saprotu, ka klavierspēle bija īsta — kaut kur attālākā ciematā ir fiesta, un vējš, spēlējoties ar skaņām, radīja šo ilūziju.
Vēl kāds rīts sākas ar maldīšanos, un — cik savādi! — torīt maldījās visi apkaimē sastaptie svētceļotāji. Nonākam līdz baznīcai un nevaram ieraudzīt zīmes, kas norādītu, kurp jādodas. Turpat grozās vēl trīs apjukuši ceļotāji. Visi maldāmies gandrīz stundu, ieklīstam pat kādas mājas pagalmā, suns uz mums noskatās aizdomīgi, bet nerej. Atgriežamies pie baznīcas un tikai tad pamanām zīmi, kas norāda, ka jāiet pretējā virzienā.
Santjago ceļa
leģenda — Tomass
Ceļš no Leonas, pēdējās lielās pilsētas šajā gājienā, ir briesmīgs — abpus noslogotajai šosejai, pa kuru traucas smagie kravas auto, ir industriālais rajons. Daudzi svētceļotāji izvēlas šo posmu braukt autobusā. Gājiens te ir nomācošs un, kā teikts ceļvedī — “degradējošs”. Tas izsmeļ spēkus. Kontrasti dzīvi dara pievilcīgu, tādēļ priecājos arī par šo visnepatīkamāko ceļa posmu, tas ir tikai tāpēc, lai, atkal nonākot uz gleznainā, klusā Santjago ceļa, prastu to novērtēt.
Ejam kalnos, un labo omu nespēj sabojāt pat īgnā pārdevēja kafejnīcā, kur iegriežamies iedzert kafiju, pirms doties augstāk. Mazais kalnu ciematiņš eksistē tikai tādēļ, ka tam cauri ved Santjago ceļš. Idille: tikko uzlēkusi saule, dzeram kafiju, uz sola atzveltnes draiskojas zvirbuļi, kāri raugās uz šokolādes kruasānu, bet mazā radio skan sentimentāla spāņu dziesma par dzimtajām mājām. Kalni šodien dūmakaini, pelēkzili. Jau no liela attāluma redzams “Cruz de Ferro” (dzelzs krusts). Stāsta, ka lielais akmeņu krāvums tā pakājē veidojies gadu gaitā, svētceļotājiem atvedot akmeņus no savas dzimtās vietas. Piepildām ūdenstraukus kalnu strautā un dodamies tālāk.
Jo augstāk kalnos, jo vieglāks solis, un beidzot nonākam ciematā Manharina. Šis ir viens no ceļojuma skaistākajiem brīžiem: no kalna virsotnes paveras senais ciems — pussagruvušas akmens mājas. Te dzīvo Santjago ceļa leģenda Tomass ar pāris saviem palīgiem. Tomass te ierīkojis apmetni, viņš, kā rakstīts ceļvedī, svētceļotājus uzņem, ievērojot Templiešu ordeņa tradīcijas. ◆
(Turpmāk vēl.)

Staburags.lv ARHĪVS

Spānija tuvplānā

Kategorijas