Labestības deficīts

2013. gada 31. oktobris 08:46

249

Pirms vairākiem mēnešiem ar Aizkraukles novada domes deputāti un tautskolas vadītāju Anitu Ostrovsku vienojāmies, ka “Staburags” arī turpmāk atbalstīs akciju “Labā zvaigzne”, kā tas bija tad, kad vēl dzīvojām Aizkraukles rajonā. Ievietojām laikrakstā aicinājumu pieteikt cilvēkus, kuri būtu pelnījuši šādu pagodinājumu. Diemžēl pa šo laiku nav saņemts neviens pieteikums, un novada domei ir jāatsakās no sākotnējā nodoma — godināt izpalīdzīgus, čaklus, nesavtīgus ļaudis, kuri dzīvo mums līdzās un kuriem dienu steigā varbūt aizmirstam pateikt paldies.

Ilgi domāju — kas tas ir? Vai labestības deficīts? Vai esam tik aizņemti, ka neatliek laika paskatīties apkārt? Varbūt esam pārāk nikni uz dzīvi un visu pasauli, ka uz nesavtīgu sirsnīgumu vairs neesam spējīgi? Kādu nopelt, aprunāt, anonīmi nozākāt — to jā, vienmēr gatavi! Sūdzēties arī — kaut tik būtu par ko! Bet pameklēt sevī kaut nedaudz pozitīvisma un atvēlēt to citam neprotam. Reizēm pat šķiet, ka laikam tiešām esam skaudīgi, kā nereti par latviešiem saka — ja neizvirza mani, tad lai arī citiem netiek. Varbūt tāpēc arī “Dienas” un TV3 akcijai “Latvijas lepnums” un Ordeņu kapitulam no mūsu puses novadiem ir visai maz pieteikumu. Tikai vienā novadā — Jaunjelgavas — ir pratuši saglabāt “Labās zvaigznes” tradīciju. Žurnālistiem reizēm pārmet, ka mēs par maz rakstām par labo, meklējam tikai slikto. Nē, mēs apzināti sliktās ziņas nemeklējam, tās atnāk pie mums pašas no jums, lasītāji. Rakstiski, pa tālruni, e — pastā, satiekoties. Mēs labprātāk vairāk stāstītu par jaukiem cilvēkiem, interesantiem notikumiem, sirsnīgām attiecībām, slavējamiem veikumiem, bet tos nav tik viegli atrast. Reti redakcijai kāds piezvana un ierosina uzrakstīt par cienījamu mūžu nodzīvojušu lauku vīru, gudriem vecākiem, vienkārši godīgiem darba darītājiem.

Kad apspriežam, kāda tēma būtu piemērota redakcijas slejai, vienmēr kā īlens no maisa izlien sliktais — politikā, valdības rīcībā, novadu dzīvē. Kolēģi saka: nu nav nekā laba, ko izvēlēties! Un, kā par brīnumu, bieži vien uzrakstīt par kašķiem, nepatikšanām, konfliktiem un afērām izrādās daudz vieglāk! Labestības deficīts mums visiem seko kā ēna, no tās ne noslēpties, ne paglābties. Esmu pret vārdu trīsvienības “Es tevi mīlu!” piekabināšanu ik sarunas galā, kā to dara amerikāņi, vai mūžīgo smaida izteiksmi sejā, kā redzam sociālismu nepiedzīvojušajās valstīs. Tomēr vairāk cilvēcīguma, labestības mums noderētu. Varbūt tad būtu vieglāk dzīvot. Arī tad, ja nepietiek naudas, kaut kas sāp, kremt paša neveiksme vai nepatīk priekšnieks. Pārrunājot šo tēmu, kāds paziņa viendien teica: “Sagādājiet man pārticīgu dzīvi, tad arī es smaidīšu un būšu labais!”. Tam nu gan neticu. Pārticība šīs īpašības nevairo. Tās vienkārši vai nu ir vai nav. Cilvēcība un labestība mājo arī vislielākajā nabadzībā.

Staburags.lv ARHĪVS

Labestības deficīts

Kategorijas