“Palīdzību lūgt ir grūti, bet bez tās nevaram!”

2013. gada 24. septembris 14:46

411

“Palīdzību lūgt ir grūti, bet bez tās nevaram!”

Natālijas (vārds mainīts) sapnis ir nopirkt bērnu ratiņus, kuros vizināt meitiņu Evu. Tagad viņa izmanto no draudzenes palienētos. Ja būtu daudz naudas, iegādātos arī dzīvokli. Bet tagad viņi trijatā dzīvo Natālijas draudzenes istabā un uztraucas, vai tā drīzumā nebūs jāatstāj. Viss atkarīgs no tā, cik ilgi vēl draudzene strādās ārzemēs.

Ar Natāliju sarunājos par to, kā tas ir — būt piecus mēnešus veca bērniņa māmiņai. Intervijai viņa piekrita tikai ar nosacījumu, ka nepublicē viņas īsto vārdu. Ir bijušas ne visai draudzīgas sarunas ar dažiem ierēdņiem, nodomāšot vēl, ka viņa sūdzas. Savukārt par to, kā jūtas pensionāri, savas domas izteica viņas māte.
Dažādi arodi
Natālijai ir nedaudz pāri 25. Viņa ir apguvusi pavāres arodu, strādājusi par pārdevēju veikalā gan Rīgā, gan Ogrē, bijusi arī bezdarbniece. Tas laiks gan nav bijis velts — izmācījusies par pārdevēju, beigusi B kategorijas autovadītāju kursus, apguvusi angļu valodu.
Ar meitiņas tēvu Natālija ir kopā jau četrus gadus. Kad pieteicās mazā, viņi dzīvoja pie Natālijas vecākiem, kur bija arī deklarēti. Uz pēdējo darbavietu Natālija brauca ar autobusu. Tiesa, gandrīz visu grūtniecības laiku viņai bija darba nespējas lapa, jo bija komplikācijas.
Dzīvo atsevišķi
Natālijas vecākiem pieder pusotru istabu liels dzīvoklis. Tajā mīt arī brālis. Dzīvoklī ir malkas apkure, ūdensvads tikai aukstam ūdenim. Tik daudziem cilvēkiem mitināties tādā šaurībā bija grūti, tāpēc jaunie izlēma dzīvot atsevišķi. Evas tēvam arī iepriekšējā ģimenē ir bērns, un daļu nopelnītā viņš maksā alimentos. Savulaik viņš bija ļāvies banku vilinājumam, tagad par to saņem “sodu” — algas dienās krietnu summu atskaita automātiski. Natālija stāsta, ka īpaši grūta bijusi aizvadītā ziema, jo viņš palicis bez darba.
Pērk lētāko
Natālija tagad mēnesī saņem nedaudz pāri 100 latiem. Tā kā rocība ir maza, viņa interesējusies par iespēju saņemt trūcīgajām ģimenēm paredzētās pārtikas pakas. Taču — ak vai! Secinājusi, ka pirmajā vietā ir likumi, tikai pēc tam — cilvēks. Kad prasījusi pašvaldībai, kurā deklarēta, saņēmusi atteikumu, jo, kad sociālā darbiniece bijusi pārbaudīt, viņa, lūk, tur nedzīvojusi. Natālija gājusi lūgt palīdzību pašvaldībai, kurā pašlaik dzīvo. Arī tur viņa saņēmusi atteikumu, jo dzīvesvietā neesot deklarēta. Tad arī māte iesaistījusies taisnības meklējumos, kuri beigušies ar diezgan asu vārdu pārmaiņu. Rezultātā saņemts paziņojums, ka jaunajai ģimenei trīs mēnešus piešķirts trūcīgās ģimenes statuss un viņi saņems pārtikas pakas. Bet, kā būs tālāk, Natālija nezina.
Jaunā māmiņa stāsta, ka ikdienā pārtiek no tā, kas izaudzis mātes dārzā. Veikalā, protams, nepērk labāko, bet lētāko. Uz veikalu bieži dodas vakaros, kad noceno preces. Maksa par dzīvokli vasarā ir ap 50 — 60 latu, ziemā — ap 80. Bija iecerējuši kaut ko iekrāt, lai ziemā vieglāk nomaksāt, bet neiznāk.
Guvums — 3 lati
Natālijas māte uz sociālo dienestu ceļu mērojusi ne reizi vien. Priecājas, ka nesen saņēmusi pabalstu malkas iegādei, taču bieži palīdzība ir atteikta, sakot: “Jums taču ir liela pensija”. Tas tiesa, pensionārs, kurš saņem ap 200 latu, tiek uzskatīts teju vai par miljonāru. Sūri grūti strādājot, lai nopelnītu tādu pensiju, viņa galīgi sabeigusi veselību. “Esmu uzaugusi bez vecākiem, viss, kas man ir, pašas sarūpēts,” viņa stāsta. Tagad liela daļa pensijas jātērē zālēm, turklāt jāpalīdz arī bērniem. Kāda sociālā darbiniece gan teikusi, lai jaunie paši tiek galā ar savām problēmām, bet padzīvojusī sieviete ir neizpratnē: “Kura māte gan nepalīdzēs savam bērnam, kuram klājas grūti?” Pašai būtu nepieciešama operācija, arī zobiem vajadzīgs pamatīgs “remonts”, taču neiznāk naudas. Viņa krāj pirkumu čekus par iegādātajiem medikamentiem, lai saņemtu kaut nelielu kompensāciju par zālēm. Pērn iznācis “fušieris” — iesniegusi čekus par vairāk kā sešdesmit latiem, bet neko nesaņēmusi, jo, lūk, čekos norādīts, ka viņa vienu atlaidi jau saņēmusi. Izrādās, viņa kā klienta kartes īpašniece zālēm bija izmantojusi 5 procentu atlaidi. Varam parēķināt, kāds bija viņas guvums — 3 lati. Bet likums paredz, ka tāpēc citas atlaides nepienākas.

***
Tā rit šo sieviešu dzīve — rēķinot, skaitot, taupot un lūdzot palīdzību sociālajā dienestā. Un ne jau viņu dzīve vien. Viņas neapsūdz sociālos darbiniekus, jo saprot, ka viņi ir tikai likumu izpildītāji. Un pirmajā vietā ir likumi, cilvēks — pēc tam. Sajūtas, lūdzot palīdzību, ir ļoti mokošas un pazemojošas. Gribētos iztikt ar savu algu vai pensiju, bet nevar.

Staburags.lv ARHĪVS

“Palīdzību lūgt ir grūti, bet bez tās nevaram!”

Kategorijas