“Esam strādīgi, skaudīgi un labi karotāji”

2013. gada 13. septembris 00:01

298

“Esam strādīgi, skaudīgi un labi karotāji”

Ziedonisku matu griezumu, tumšā uzvalkā, stalts un zilacains ir Dainis Igaunis. Lai uzvārds nemaldina, Dainis ir latvietis. Par gadiem — domājiet paši, cik reižu 14. septembrī svinējis šūpuļsvētkus?

“Šprice par velti”
Jaunjelgavietis Dainis Igaunis dzīvo līdzās simtgadīgai akmens ēkai, kuras cēlāji pirms Otrā pasaules kara devās projām no Latvijas, arī pagalmā augošie koki ir veci, bet zem tiem un dažām ābelēm paslēpušies bišu stropi.
Lielā mūra ēka deviņdesmito gadu sākumā un arī ne tik sen dažam jaunjelgavietim likusi kalt biznesa plānu, taču nekā — te nav ierīkota ne gribētā somu pirts, ne arī autoserviss. “Cik servisu izveidoti pilsētā, tik bankrotējuši, šobrīd, cik zinu, darbojas viens. Bet lielajā mūra ēkā vistiņas turu, kādu trusīti,” stāsta jubilārs. “Ziemā tur ienesu bišu stropus, lai bitēm siltāk.” Diez vai Dainis būtu bitēm pievērsies, ja viņa tēvam nebūtu radikulīts, kāds ieteicis to ārstēt ar bišu dzēlieniem. “Šprice par velti,” saka jubilārs. “Tēvs sāka ar vienu saimi, labs gads bija, un medu nesa spaiņiem. Iepatikās, un dravu palielināja līdz 30 saimēm. Mūs, bērnus, ņēma līdzi un mācīja. Par bitēm daudz jāzina. Tēvam bija daudz grāmatu par biškopību, tās man ir vēl tagad.”
Nevar atkauties
“Bišu produkti ir veselīgi, un, redz, cik liela nozīme ir barībai — ēdot atšķirīgu barību, darba bite dzīvo deviņus mēnešus, bet bišu māte — deviņus gadus. Ja cilvēks ēstu citu pārtiku, varbūt arī nodzīvotu, kā Bībelē teikts, 1000 gadu,” smejas bitenieks. “Propolisu palietoju, tas uzlabo garastāvokli, medu arī katru dienu, bet tikai dažas karotes. Kas par daudz, tas par skādi — latvieši teikuši, un tā ir.”
Lai gan jau pensionēšanās laiks aiz kalniem, Dainis vēl joprojām strādā — pie viņa mājas izvietots gāzes balonu maiņas punkts. “Negribēju, bet piespieda,” smejas jubilārs. “Ar darbiem tā bijis vienmēr. Citi žēlojas, ka nav darba, bet es savā mūžā no tiem nevarēju atkauties.” Tik dažādus darbus savā mūžā nebūs strādājuši daudzi: Dainis ir bijis mežzinis, Rīgā, Arhīvu pārvaldē, strādājis par zinātnisko līdzstrādnieku, bijis skolotājs, atslēdznieks, apdrošināšanas aģents, sagādes punkta vadītājs un savā dravā — bitenieks.
Latvieša portrets “Mērnieku laikos”
Daiņa dzimtā ir Balvu puse. No tēva, mežziņa, Dainis iemācījās šo arodu un, sasniedzot pilngadību, sāka strādāt Liepnā par mežzini. “Ilgi nedabūju par mežzini pastrādāt, iesauca dienestā,” stāsta Dainis. “Nosūtīja uz Baltkrieviju, Grodņu. Krievu valodu nemācēju, bet tad pārliecinājos, ka valodu var apgūt nedēļas laikā, bet pēc mēneša jau brīvi runāt. Latvijā arī šobrīd tam labi piemēri — atbrauc no Ķīnas, no Amerikas un pēc mēneša jau runā latviski. Bet dažiem pat ar pusgadsimtu nepietiek. Vispār jau cilvēks no cilvēka daudz neatšķiras, tikai ar valodu. Mēs, latvieši, esam strādīgi, kā jau zemnieku tauta, labi karotāji. Padomju Savienībā bija teiciens — PSRS izveidoja ebreju smadzenes un latviešu durkļi. Skaudīgi arī esam. Tas nekas, ka mana govs nobeidzās, bet kāpēc kaimiņam palika dzīva? Kaudzīšu “Mērnieku laikos” — tur latvietis parādīts tāds, kāds viņš ir.”
No skolotāja par atslēdznieku
Studēt Dainis sagudrojis pēc dienesta, kad attapies, ka bijušie klasesbiedri mācās, arī draugu pulciņā visi studē. “Kā tad man tikai vidusskola? Es vilcienā iekšā un uz Rīgu,” atminas Dainis. “Iestājos Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē.” Pēc absolvēšanas jauno skolotāju nosūtīja uz Smiltenes tehnikumu. “Bet man gribējās uz Rīgu, pēc pusotra gada izdevās atgriezties. Rīgā, grāmatvežu tehnikumā, būtu strādājis, bet nebiju partijā. Aizgāju iesniegt dokumentus. Iznāca tāds liels dūšīgs vīrs un krieviski prasa: Esat partijnieks? Pie mums strādā tikai partijnieki.”
Daudzi noteikti atceras, ka vienkāršajiem darba ļaudīm atalgojums bija daudz lielāks nekā garīgā darba veicējiem, tostarp arī skolotājiem. Nācās mazliet pablēdīties un noklusēt iegūto izglītību, lai varētu iekārtoties rūpnīcā par atslēdznieku. Triju mēnešu kursi, un Dainis sāka strādāt.
Zelta vietā bronza, žiguļa — pulkstenis
“Algas lielas, rāvām divās maiņās, arī brīvdienās, bet pelnījām ap 300 — 400, tajā pašā laikā skolotājiem maksāja 70 rubļu,” atceras jaunjelgavietis. “Tad gan labi padzīvojām, gandrīz naudā peldējām. Vakaros ar taksometru uz “Jūras pērli”, un tur dzīve dzirkstīja kā šampanietis. Tur apgrozījās cilvēki no visas plašās Savienības. Brālim Jūrmalā bija vasarnīca, ierādīja man istabu, gadus trīs četrus zelta dzīve. Par labu darbu iedeva dzīvokli Rīgā.” Taču zelta dzīve beidzās, kad algas “apgrieza” un smagais darbs vairs nešķita pievilcīgs.
Taurkalnes laiks bija interesants posms. Cik daudziem bija varēšana un iespēja izveidot un vadīt sēņu sagādes punktu? “Savienībā trūka pārtikas, un astoņdesmito gadu vidū nolēma veidot sēņu punktu,” stāsta jaunjelgavietis. “Iedeva “pliku” vietu, divu mēnešu laikā uztaisījām to punktu. Visi lasīja sēnes, vārīja, sālīja, veda uz Maskavu, Saratovu, pa visu Savienību. Tautas saimniecības sasniegumu izstādē man piešķīra zelta medaļu un solīja arī žiguli. Nebiju partijā, tāpēc dabūju tikai bronzu un pulkstenīti. Bet uz Maskavu tomēr bija jābrauc un jālasa lekcija, kā tik daudz sēņu var salasīt.”
Var svinēt pa telefonu
Brīvajā laikā Dainis arī tagad labprāt dodas sēņot un ogot. Ja iznāk, aizbrauc kādā ekskursijā, bet visvairāk patīk apmeklēt kultūras pasākumus, balles. “Uz ballēm labprāt, tikai tagad mazāk rīko, mūzika dārga,” saka jubilārs.
Jubilejas Dainim vislabāk patīk svinēt pa telefonu — nevienam nekādu problēmu. Tomēr būs gan svinības, krustdēls no Rīgas jau zvanījis, braukšot. “Es saku viņam: krīze. Nekas, jāsvinot tik un tā,” saka Dainis. “Tagad jau viss dārgs, naudas nepietiek. Kādreiz tantiņām bija piekrātas pilnas “zeķes” — nauda bija, bet nebija, ko nopirkt. Tagad otrādi — visa kā gana, naudas nav. Un valstsvīri tik gudro, kādus nodokļus vēl uzlikt. Iedod pensiju un prāto, kā izdarīt, lai pensionārs to naudu atdod atkal atpakaļ. Iespēju vēl daudz, vajag tik bagātāku fantāziju, un nauda nāks — gaisa nodokli, bārdas nodokli... Kas neprot dzīvot, tam sliktāk. Blēdību daudz. Nu, kaut vai zaļā enerģija. Elektrības cenas pieaug, bet valsts iepērkot no ražotājiem zaļo enerģiju, viņiem maksā divkāršu cenu. Bet papētiet, kam pieder tās zaļās enerģijas ražotnes. Re, kā tiek pie naudas! Es negribētu būt pie tiem miljonāriem. Labāk mazumiņu, bet godīgi nopelnītu.”

Staburags.lv ARHĪVS

“Esam strādīgi, skaudīgi un labi karotāji”

Kategorijas