Sunākstieši cer uz vietējo uzņēmēju

2012. gada 19. janvāris 09:06

1058

Vieni aitas audzē, lai nopelnītu, palielina ganāmpulku, dzīvi arvien vairāk ziedojot saimniecībai. Bet var arī citādi. Strādājot algotu darbu, uzturēt nelielu aitu pulciņu, gūt gandarījumu un nelielus ienākumus. Šādu saimniekošanas veidu laukos izvēlējusies Ilze Lubāne, Sunākstes pamatskolas jaunāko klašu un vizuālās mākslas skolotāja.

Bērnībā Latgalē, Varakļānos, Ilzes vecāki turēja aitas, tāpēc meitene jau maza zinājusi, kā viņas ganīt, cirpt, kā vilnu mazgāt un apstrādāt. Uz šķūņa spārēm kaltējušās aitu ādas, un galdā bieži vien bijusi aitas gaļa, lai gan bērniem tā ne visai garšojusi. Šobrīd, kad Latgalē aitkopība panīkusi, tā pamazām uzplaukst citviet Latvijā, arī Sunākstē.
Pirmā bija Grietiņa
Kādēļ Ilze izvēlējusies atgriezties pie bērnībā tik pazīstamā? Pirmais impulss bijusi ekskursija Slovākijā pirms aptuveni desmit gadiem. Tur kalni un ielejas kā nosētas aitām. Vēlāk Ilzes māsa Biruta, dzīvojot Vallē, saimniecībai nopirka divas aitas.
Pēdējais pamudinājums iegādāties beidzot pašai savu aitu bijis 2008. gada vasarā, braucot uz Jēkabpili caur Salas pagastu. Tur ceļa malā pamanītas ganāmies sprogaines. Ieraudzījusi un sapratusi — vajag. Aitu saimniece, veca sieviņa, vienu — Grietiņu — pārdevusi Ilzei. Bet Grietiņai vienai Sunākstē bija garlaicīgi. Viņa nemitīgi blēja — saka Ilze. Lai arī pirkta priekam, kā citi iegādājas suni, bijis skaidrs, ka vienu aitu turēt nevarēs. Par laimi, piezvanījusi Grietiņas bijusī saimniece un piedāvājusi iegādāties vēl vienu aitu un aunu. Radās jēriņi, un šogad aplokā jau ganījās desmit aitu un auns. Pašlaik bara vadonis jau ir cits — no Sērenes uz Sunāksti pārvests liels un skaists teķis Tiks. Esot nasks uz badīšanos. Par to pats pārliecinājos, vēlāk fotografējot ganāmpulku.
Raksta turpinājumu lasiet laikraksta 19. janvāra numurā

Staburags.lv ARHĪVS

Sunākstieši cer uz vietējo uzņēmēju

Kategorijas