Kā vāvere ritenī

2012. gada 8. marts 09:46

1077

Stipra ir sieviete laukos. Gan lopu ganītāja, gan bērnu audzinātāja, maizes gādātāja. Svētki viņai ir reti un puķes pašai dārzā jāizaudzē. Tik izturīga ir arī staburadziete Sandra Lejiņa. Ik rītu ceļas pirms sešiem, izslauc govis, steidz uz autobusu, pēcpusdienā mājās atkal kūts, vakariņas. Ja pietiek spēka, sēžas mašīnā un aizstūrē līdz Jēkabpilij, veikalam. Tikai svētdienās vāveres skrējiens pierimst. Tad mājās no skolas atgriežas dēls Edmunds.

Sandras dienas gaitas sākas agri. Ziemā piecos rītā, bet vasarā vēl agrāk. Dažu minūšu gājumā no mājām ir kūtiņas. Šobrīd Sandras daļā ir sešas govis, bet pirms trim gadiem bija uz pusi mazāk, jo slauca ar rokām. Vasarā pēc slaukšanas govis jāpaspēj aizvest līdz ganībām. Pirms piena kāšanas Murim un Džonim pa bļodai jāielej. Pussešos, kad atbrauc piena mašīna, pilnajām kannām jābūt uz steķa. Jāpārģērbjas, tad ātras brokastis. Vēl līdz autobusa pieturai paprāvs gabals ejams, astoņos sākas darbs Seces pastā.
Smilšu kaste aizaugusi ar zāli
Tā astoņus gadus diendienā. Pirms tam desmit gadu darba vieta bijusi piena mašīnā, jo strādājusi par laboranta asistenti uzņēmumā “Daugava”. Arī tad darbdiena sākās četros, tā ka pie agras celšanās viņa pieradusi jau sen. Pirms darba “Daugavā” mācījusies zootehniķos Saulaines sovhoztehnikumā un pēc valsts sadales nokļuvusi Staburaga pagastā. Sandras dzimtā puse ir Daudzesē.
Desmit gados pieredzēts lauksaimniecības noriets, jo 90. gadu sākumā Staburaga centrā no rīta nebijis, kur kāju nolikt, tik daudz piena kannu bijis salikts, bet tagad Sandrai un Inārai Mežinskai Staburaga centrā vienīgajām ir govis. Arī toreiz ar piensaimniecību pārsvarā nodarbojās vecāka gadagājuma ļaudis. Tagad jauno cilvēku ir tik maz, ka smilšu kaste pagasta centrā, kurā Sandras puika reiz spēlējies, aizaugusi ar zāli.
Pašai savs mehāniķis
Strādājot pastā, kāpusi pa karjeras kāpnēm. Sākusi kā pastniece, bet tagad ir pasta nodaļas vadītāja. Vai tāda dzīve nav jau “piegriezusies”? Uz ārzemēm strādāt nebrauktu, jo nezina valodu. Māsa un brālis gan iepazinuši Īriju un Angliju. Kad Sandra trīs dienas viesojusies Dublinā pie māsas, turienes atmosfēra viņai nepatikusi. Lidojusi pirmo reizi, ārzemēs pirmo reizi un vīlusies.
Tāpēc Sandra teic: ir jāiet, jo lopiņš nav vainīgs, ka ir paturēts. Arī darbā ir jāiet, gribas to vai ne. Laikam jau par vecu, lai ko mainītu. Reizēm, kad trūkst naudas, ir grūtāk, bet, ko citu darot, nevar sevi iedomāties. Govju turēšana kļuvusi par tādu kā vaļasprieku, lai vakaros nesēdētu pie televizora, labāk uz kūti aizstaigāt. Vasarā dēls Edmunds palīdz barību govīm sagādāt. Ir arī savs sakņudārzs, kas prasa darbu un laiku. Studentam no tā tiek lielākā daļa, katru svētdienu pilnu pieliekot lielo somu. Edmunds mācās Jaunaglonā par automehāniķi un šogad tehniskajai apskatei jau sagatavojis mātes mašīnu. Lai arī Sandra ir precējusies, visi ikdienas darbi, maksājumi, budžeta plānošana viņas pārziņā. Cerība uz dēlu — pabeigs skolu un varbūt paliks Staburagā.
Slimot nedrīkst
Nav tā, ka visas dienas tik pa kūti un darbā. Kad Seces vai Staburaga pagastā piedāvā braucienus uz teātri Rīgā vai vasarā rīko ekskursijas, Sandra labprāt piedalās. Slaukšana tad gan iekavējas, bet var arī pēc brauciena uz kūti paspēt. Trakāk bijis, kad saimniece saslimusi. Puspagasts tad viņas govis slaucis un zvanījuši, lai ātrāk brauc mājās.
Vai atslodzei no ikdienas svētku dienu ģimenē pietiek? Pa kādai esot, piemēram, pērn dēlam apritēja astoņpadsmit. Sev atliek pārāk maz laika un nedēļā tikai viena diena — svētdiena — brīvāka. Vārdadiena ir septembrī, un, kad brauca ar piena mašīnu, cilvēki dāvināja ziedus, tad mājās nākusi ar veselu klēpi. Lieldienās saņēmusi pa krāsotai olai. Tagad ziedi tiek retāk,
8. martā varbūt kāds klients pārsteigs, bet nedēļas beigās — dēls. Viņš agrāk pavasarī māmiņai pirmās vizbules dāvinājis.

Staburags.lv ARHĪVS

Kā vāvere ritenī

Kategorijas