Krāšņiem putniem baltas olas

Seces pagasta “Porkalnos” Lieldienās olas nesīs nevis zaķi, bet gan fazāni, baloži, itāliešu vistas, un, ja dižciltīgajam pāvam būtu sava pāvu sieva, arī viņa pavasarī izdētu kādu olu.
Zelta gabaliņš aveņkrāsā
Eduarda Martukāna saimniecībā ir vairāk kā simts putnu. Atšķirībā no citiem gadiem te nav paipalu, toties baložu māja pilna dūdotāju kruzuļainiem spārniem un astēm kā pāviem. Brīžiem viņi savā starpā sarunājas un vēcina spārnus tik skaļi, ka nedzird paša saimnieka teikto. Perēklī kāda no baložmātēm atstājusi jau aizperētu caurspīdīgi rozā olu, bet laikam pārdomājusi un perēšanu pārtraukusi. Jo putna šķirne dižciltīgāka, jo retāk rada pēcnācējus, taču tā sauktie mežonīgie baloži pa kādai olai izdēj visu gadu, bet šķirnes putni sezonāli — stāsta Eduards. Šopavasar, kamēr ir vēss laiks, putni nesteidz dēt un perēt.
“Porkalnos” viengad ieradās baložu “djikaru” pāris, perēja astoņas reizes vasarā un katrā reizē pa divām olām. Toties pāvbaloži izdēj tikai vienu olu un labi ja četrreiz gadā. Starp baložiem izceļas “zelta gabaliņš” jeb zelta fazāns aveņsārtā nokrāsā. Līdzās — pavisam necila fazāna “sieva” brūnā krāsā. Viņš uzmanīgi vēro mūs un gaida, kad atvērs cāļu būrīša durvis, lai pamielotos ar viņiem paredzēto barību. Eduards skaitījis, cik krāsās spalvas šim putnam — deviņās. Gadā pāris perējot līdz piecpadsmit reižu. Olas nedaudz lielākas par baložu, bet apaļākas.
Pāvam jāmeklē sieva
Augstajos plauktos svinīgi un rāmi sēž baložu “dāmas” sprogainiem spārniem. Kādā perēklī liela baložmāte perē un stiept roku būrī neļauj, sparīgi sitot ar spārnu, bet vienīgo olu ligzdā nepamet. Vai nobaudīta arī baloža ola, un kā tā garšo? Ola kā ola, saka Eduards, garšas ziņā neatšķiras no vistu olām.
Pamatīgu troksni saceļam, ieejot vistu bariņā. Viņas kladzina, viens par otru skaļāk dzied gaiļi. Te ir zilie pundurkohini, gaišās, tumšās un brūnās Bramas vistas. Uz kliedzošo un dziedošo “tautu” kā no malas noraugās pāvs. Viņam sieva vēl nav atrasta, jo esot problēmas ar sapārošanu. Arī skaisto asti šodien mums nerāda. Skaļajai ģimenei nepiebalso liela un lēnīga Orpingtonu šķirnes vista. Viņa ir viena no senākajām šejienes iemītniecēm. Uz mūsu pusi galvas pavērsuši arī kauslīgie un kustīgie Hamburgas gaiļi. Viņiem pie kājām lieli pieši, un Eduards teic, ka tie jānogriež, citādi būs sapārošanas problēmas.
Raksta turpinājumu lasiet laikraksta 5. aprīļa numurā
Kategorijas
- Reklāmraksti
- Afiša
- Balles
- Izstādes
- Koncerti
- Teātris
- Citi pasākumi
- Sporta pasākumi
- Laikraksta arhīvs
- Foto un video
- Veselība
- Vaļasprieks
- Lietotāju raksti
- Latvijā un pasaulē
- Dzīve laukos
- Izglītība
- Operatīvie dienesti
- Novadu ziņas
- Aizkraukles novadā
- Jaunjelgavas novadā
- Kokneses novadā
- Neretas novada
- Pļaviņu novada
- Skrīveru novadā
- Vecumnieku novadā
- Viesītes novadā
- Sports
- Viedokļi/Komentāri
- Statiskas lapas
- Pazudis/atrasts
- Abonēšana
- "Staburaga" projektu raksti
- Kultūra