Braucot uz Ķīnu, zaļo lakatu atstājiet mājās!

2012. gada 29. jūnijs 09:12

1436

Braucot uz Ķīnu, zaļo lakatu atstājiet mājās!

Skrīveriete Lāsma Graudiņa sešus mēnešus pavadīja Ķīnā, mācot angļu valodu. Uz neilgu laiku viņa atgriezās Latvijā, lai nokārtotu eksāmenus augstskolā, un šobrīd jau atgriezusies tālajā zemē vēl uz gadu. Par šo eksotisko valsti viņa pastāstīja arī “Staburagam”. Tā kā esam pazīstami, iztiekam bez oficiālās uzrunas “jūs”.

Neprātīga ideja
— Kā nokļuvi tik tālā un eksotiskā zemē?
— Vēlējos piedzīvot ko neparastu un interesantu. Aizceļot, izmēģināt dzīvi citā vietā. Mans līgavainis Pāvels jautāja, uz kurieni es vēlētos braukt. Teicu, ka gribu braukt uz Āziju. Atradām sludinājumu, ka Ķīnā vajadzīgi angļu valodas skolotāji, izturējām konkursu un devāmies ceļā. Doma par braucienu uz Ķīnu man bija jau sen. Vairāk nekā pirms gada Pāvels man jautāja, kādas ir divas neprātīgākās idejas, kuras es vēlētos īstenot pēc starptautisko attiecību studijām. Es jau toreiz teicu, ka braukšu uz Ķīnu vai studēšu medicīnu. Nu izvēlējos Ķīnu. Pāvels jau tur bija bijis un apgalvoja, kas tas būs kas interesants, ko es patiešām vēlētos redzēt.
— Vai neesi vīlusies?
— Nē. Ķīnā mēs esam eksotika, jo abi ar Pāvelu esam blondi. Visus, kuriem ir kaut nedaudz gaiša matu krāsa, uzskata gandrīz par Brediem Pitiem vai Dženiferām Anistonēm, vai kādām citām Holivudas zvaigznēm atkarībā no dzimuma (smejas — aut.).
Neliela
pilsēta...
— Kurā pilsētā dzīvojāt?
— Līdz šim bijām Čangšā pilsētā, bet, kad atgriezīšos Ķīnā, brauksim uz kūrortpilsētu Ksiamenu. Čangšā dzīvo astoņi miljoni iedzīvotāju. Ķīnas mērogiem tā ir samērā neliela pilsēta... Ksiamena ir nedaudz lielāka — tajā mīt 12 miljonu iedzīvotāju.
— Kāpēc maināt dzīvesvietu?
— Čangšā nav slikta pilsēta, taču tā man nav piemērota ēšanas paradumu ziņā. Atceros savu pirmo maltīti šajā pilsētā. Kad meklējām sludinājumu, neklātienē iepazinām arī pilsētu — bija skaistas bildītes un piebilde, ka ēdiens ir diezgan ass. Man vispār nepatīk asi ēdieni, taču mūsu, latviešu, izpratne par asu ēdienu būtiski atšķiras no Ķīnā ierastā. Sajūtas, kad mutē paņēmu pirmo kumosu, nav iespējams aprakstīt vārdos. Šķita, ka mute ir pilna karstas uguns. Iedomājieties mazu bļodiņu ar rīsiem, kam pievienota gaļa, sakapāts čili pipars ar visām sēkliņām, vēl pusīte no otra... Tādu viņi ēd. Tas viņiem šķiet normāls, nebūt ne ass ēdiens. Jautāju, vai pilsētniekiem nav kuņģa problēmu, saņēmu atbildi, ka nē, jo bērni jau no viena gada vecuma ēd tikpat asu ēdienu kā vecāki.
— Kā vērtē ķīniešu virtuvi kopumā?
— Tā ir ļoti interesanta un bieži vien eksotiska. Reizēm pat nevar uzminēt, no kā ēdiens pagatavots. Iecienīta ir bruņurupuču zupa un vardes, arī kukaiņi. Kukaiņus gan vēl neesmu pagaršojusi, bet noteikti izmēģināšu. Nozīmīga viņu virtuves sastāvdaļa ir pelmeņi ar dažādu pildījumu, ne tikai gaļu. Arī veidi, kā tos pagatavo, ir visdažādākie — cepti, vārīti un tvaicēti bambusa sietos.
Draudzība un
pieklājība
— Kādi bija tavi pirmie iespaidi par valsti?
— Visapkārt bija ļoti daudz neliela auguma cilvēku. Pat es jūtos gara, lai gan te, Latvijā, nekad tā neesmu jutusies. Vidēji ķīniešu vīrieši ir metru un sešdesmit centimetru gari. Lielāka izmēra apavus vai apģērbu tur ir grūti nopirkt. Pāvels nēsā 43. izmēra apavus, un tādus atrast šķiet gandrīz neiespējami. Sākumā šķita, ka visi pēc skata ir nedaudz līdzīgi. Attiecībās ar ārzemniekiem viņi ir ļoti uzmanī-
gi — izteikti pieklājīgi un draudzīgi, vienmēr gatavi palīdzēt. Savukārt taksometru vadītājiem izveidojies priekšstats, ka visiem ārzemniekiem ir daudz naudas un viņus var arī apkrāpt.
Interesanta ieraža ir kaulēšanās par to, kurš maksās, piemēram, par maltīti. Pie mums ierasts, ka ikviens maksā par sevi, taču tur draugu kompānija, kad paēdusi, sāk kaulēties, katrs vēlas uzņemties maksātāja lomu. No malas skatoties, tas šķiet interesanti.
Pārgalvīgi braucēji
— Eiropieši Āzijas valstīs mēdz uztraukties ar grūti izprotamo satiksmi uz ceļiem. Kāds tev šķita ķīniešu braukšanas stils?
— Lai arī daudzi teic, ka mēs, latvieši, pārgalvīgi braucam, salīdzinot ar ķīniešiem, mēs esam visai lēnīgi un pieklājīgi braucēji. Ātri un pārgalvīgi brauc ne tikai vieglo automašīnu, bet arī autobusu vadītāji.
Kad nokļuvu Čangšā, vēlējos braukt ar divriteni, taču uz mani visi skatījās ar lielu izbrīnu un smīkņāja, līdz kāds pavaicāja, vai man sevis nemaz neesot žēl. Izrādās, šajā pilsētā ir ne tikai ļoti daudz automašīnu, bet arī motorolleru, kurus darbina elektrība, turklāt tie pārvietojas pilnīgi bez skaņas un krēslā nelieto arī lukturīšus. Turklāt tajos pārvietojas pa riteņbraucējiem domāto joslu. Kad brauksim uz Ksiamenu, varēšu vizināties ar divriteni, jo tur šis transportlīdzeklis ir cieņā.
Viss putekļos klāts
— Kāda tev šķita Ķīnas daba?
— Pirmais iespaids par apdzīvotajām vietām ir visai pelēcīgs. Nav ne vēsts no zilajām debesīm, zaļas zāles un dzidra ūdens. Putekļu un smoga dēļ viss šķiet pelēks. Viss ir kā dūmakā tīts. Blakus pilsētai ir daudz rūpnīcu, arī petaržu rūpnīca, jo neviena diena nepaiet bez uguņošanas un trokšņiem, lai atbaidītu ļaunos garus. Lai vērotu attēlos redzētos krāšņos skatus, jādodas uz tāliem lauku nostūriem. Turklāt jāņem vērā, ka attālumi Ķīnā ir milzīgi, mērāmi tūkstošos kilometru. Ir arī kāda negatīva iezīme. Pieņemot rietumnieku kultūras elementus, ķīnieši bieži vien iznīcina savas kultūras tradīcijas. Īpaši arhitektūrā.
Strādīga tauta
— Apgalvo, ka ķīnieši ir viena no strādīgākajām tautām pasaulē. Vai arī tev tā šķiet?
— Noteikti. Katram ir kāda nodarbošanās, turklāt viņi ir ļoti centīgi. Iespējams, tāpēc, ka viņu ir tik daudz. Lai “izsistos”, jābūt ne vien vienkārši labam, bet izcilam. Ja mums uz labu vietu konkurss ir 1:5, tur vismaz 1:500. Vecāki bērnu izglītošanā iegulda milzīgas summas, un bērni pakļaujas vecāku vēlmēm. Mēs esam daudz “dumpinieciskāki”. Kad vaicāju saviem audzēkņiem, ko viņi dara brīvajā laikā, viņi atbildēja, ka brīvā laika neesot. Ceļoties sešos rītā, tad nodarbības skolā, sports, atkal skola, mūzikas un kultūras nodarbības un laiks mājasdarbu sagatavošanai. Ar to diena ir galā. Datorspēles viņi atļaujas spēlēt vienu stundu nedēļā.
— Kā tev veicas ar ķīniešu valodas apguvi?
— Tā ir sarežģīta valoda, kurā ir ne tikai vārdi, bet toņi un noskaņas. Iemācīties vismaz šīs valodas pamatus ir mans lielākais mērķis. Pirmās frāzes, ko esmu apguvusi, ir tās, ko saka mani audzēkņi: “Es nezinu”, “Es nesaprotu”, “Ko viņa teica?”.
— Kādu padomu tu dotu ceļotājiem, kuri vēlētos braukt uz Ķīnu?
— Ja brauksiet uz Ķīnu, nelieciet galvā zaļu cepuri vai nesieniet šīs krāsas lakatu. Šāda galvasrota nozīmē, ka jūsu sieva vai vīrs jūs krāpj.

Staburags.lv ARHĪVS

Braucot uz Ķīnu, zaļo lakatu atstājiet mājās!

Kategorijas