Piepilda jaunības sapni

2008. gada 31. jūlijs 00:01

Jaunjelgaviete Dzintra Avotiņa kopš skolas gadiem bija pārliecināta, ka būs ārste, taču liktenis lēma citādi. Nu viņa ir divu dēlu māte, divu mazbērnu vecmāmiņa, un arī jaunības sapnis daļēji piepildīts. Dzintras kundze nav ārste, taču jau vairākus gadus strādā Aizkraukles slimnīcas ķirurģijas nodaļā par slimnieku kopēju, bet šovasar viņa ir sanitāre nodaļas operāciju blokā.

Nevar skatīties uz asinīm

— Kādēļ negājāt uz Medicīnas institūtu?

— Lai arī no bērnības es gribēju būt ārste, tomēr vidusskolas gados atklāju, ka slimam cilvēkam varu palīdzēt tikai tad, ja nav jāveic injekcijas vai kādas citas manipulācijas. Es nevarēju skatīties uz asinīm, jo man kļuva nelabi. Ļoti grūti bija samierināties ar domu, ka ārsta praktiskajai darbībai ir noteicošā loma veselības atgūšanā.

— Kam tad pievērsāties?

— Strādāju gan par grāmatvedi, gan citus darbus. Audzināju dēlus, rūpējos par vīru un māju. Tomēr īsto prieku radu puķu audzēšanā. Daudzus gadus siltumnīcās audzējām stādus un puķes, ko pārdevām tirgū. Starp puķēm jūtos ļoti labi, domāju, ka tas man iedzimts no mātes, jo arī viņa bija liela puķu mīļotāja.

Uzaicina klasesbiedrene

— Kā sākāt strādāt Aizkraukles slimnīcā?

— Pirms pieciem gadiem vasarā mana klasesbiedrene Inita Elīte, kura toreiz strādāja slimnīcas intensīvās aprūpes nodaļā par slimnieku kopēju, uzaicināja nākt pastrādāt, jo viena vieta uz laiku esot atbrīvojusies. Nu, domāju, uz laiku varbūt varēšu un piekritu.

Vienu nedēļu mācījos, kā guļošus pacientus pēc operācijas pareizi kopt: kā apmazgāt, apmainīt veļu un, pats galvenais, ar viņiem sarunāties. Ja cilvēkam ir grūti, ar viņu jārunā par lietām, kas slimniekā izraisa dzīvotgribu un optimismu. Pēc operācijām daudzi ir bezpalīdzīgi un arī nemiera pārņemti, tāpēc svarīgi viņiem stāstīt, kā šādās situācijās mēdz būt, ka drīz kļūs labāk.

“Ugunskristības” man bija jau pirmajā patstāvīgajā darbdienā, kad intensīvās aprūpes nodaļā mūžībā aizgāja viens no Aizkraukles pilsētas Dārza ielas ugunsgrēkā cietušajiem vīriešiem. Tas bija briesmīgi, bet izturēju. Tomēr katru nāves gadījumu joprojām ļoti pārdzīvoju.

Kad pusotru gadu nostrādāju reanimācijas nodaļā, atnāca darbiniece, kuru aizvietoju, bet mani uzaicināja strādāt par slimnieku kopēju ķirurģijas nodaļā.

Vieglas rokas

— Pajautāju vairākiem pacientiem, kā viņi vērtē jūsu darbu. Viņi teica, ka jums ir vieglas rokas un no jums strāvojot tāds labestīgs miers.

— Esmu mierīga pēc dabas. Slimu cilvēku nedrīkst strauji raustīt vai cilāt. Man vienmēr patīk ar cilvēkiem parunāties un es jūtos laimīga, ja kāds sāpju mākts slimnieks pēc sarunas jau var pasmaidīt. Dzīvē taču ir tik daudz komisku notikumu, par kuriem runājot uzlabojas oma un arī sāpes nejūt.

Strādā sterilā vidē

— Un šovasar jūs jau esat tikusi līdz operāciju blokam?

— Tur strādāt mani uzaicināja galvenā māsa Ģertrūde Lotiša. Ļoti labi sadarbojos arī ar pārējām operāciju māsām Montu Bergu un Ligitu Auermani. Te viss ir sterils, un par tīrību jāgādā man. Esmu klāt arī operāciju laikā, lai palīdzētu, ja tas nepieciešams. Te darbs ir atbildīgs, taču ar pacientiem kontakts ir mazāks, jo nu sarunāties nevaram.
Arī asinis mani vairs nebaida.

— Vai jūtat gandarījumu par savu darbu?

— Jūtu. Liktenis tomēr man ir labvēlīgs, jo esmu taču slimnīcas darbiniece un kopju slimus cilvēkus. Katram sava vieta dzīvē, ja nespēju būt ārste, tomēr varu atvieglot cilvēkiem sāpes. Un tas jau vienmēr ir bijis manas dzīves mērķis.

Staburags.lv ARHĪVS

Piepilda jaunības sapni

Kategorijas