Ar latgalietes raksturiņu

2008. gada 2. augusts 00:01

Valentīna Beča dara to, ko vienmēr gribējusi un dara savu darbu tā, ka pašai mirdz acis. Viņai ir pāris labu draugu un divi dēli, kuri viņai uzticas un kuriem uzticas viņa.

“Esmu pārliecināta, ka, darot labus darbus un domājot labas domas, mēs paši kļūstam labāki. Uz katra cilvēka sirdi ved ceļš, jāprot tikai pareizajā laikā un veidā pieklauvēt,” teic aizkraukliete. Valentīnai ir sapnis par māju, un nākotnē viņa grib izveidot zemnieku klubiņu.

“Atvilina” radi
— Kā no Līvāniem nokļuvāt Aizkraukles pagastā?
— Latgalē izdzīvot vienmēr bijis krietni grūtāk nekā citviet Latvijā. Lai arī abi vecāki visu mūžu smagi strādāja, māte stāstīja, ka reizēm Latgalē ģimenei nācās sēdēt pie tukša galda. Aizkraukles pagastā dzīvoja tēva radi, un viņi 1974. gadā mūs “atvilināja” uz šejieni. Man tolaik bija tikai seši gadi, tāpēc sevi uzskatu par aizkrauklieti.
— Vai pēc pārcelšanās ģimenei kļuva vieglāk?
— Esmu augusi lauku vidē, vērojot visu dabā notiekošo, tāpēc mani joprojām aizrauj viss dzīvais — daba un dzīvnieki. Vecāki strādāja kolhozā — tēvs bija traktorists, māte — slaucēja, vēlāk — brigadiere. Visu panāca ar smagu darbu. Kad paaugos, arī es gāju ganos un palīdzēju citos lauku darbos. Dzirdot, kā zemnieki dažreiz vīpsnā par Eiropas Savienības atbalstu, summa esot pārāk maza un par to neko nevarot izdarīt, domāju — agrāk vispār neko nemaksāja. Jāpriecājas par to vien, ka ir lieka nauda, par kuru zemnieks var “atsperties”.
— Vai jau bērnībā zinājāt, kur vēlēsieties strādāt?
— Kopš bērnības man interesē viss, kas saistīts ar lauku darbiem, ar lopiem. Bērnībā patika iet mātei līdzi uz fermu, jūsmoju par gotiņām un telēniem. Pēc pamatskolas beigšanas iestājos Saulaines tehnikumā, kad beidzu “zootehniķus”, atnācu atpakaļ uz Aizkraukli, strādāju kompleksā “Palejkalni”. Kad likvidēja paju sabiedrības un saimniecības sāka privatizēt, man tas bija smags laiks. Es ar savu lauksaimnieces izglītību nevienam vairs nebiju vajadzīga.
— Meklējāt darbu citā jomā?
— Kad domāju par savu biogrāfiju, pēc darbavietām un lietām, ar ko dzīvē esmu nodarbojusies, varētu likties, ka esmu kundzīte jau krietnos gados. Esmu strādājusi dažādās jomās, vairākus gadus — tirdzniecībā. Lai gan darbs ar cilvēkiem man vienmēr paticis, pirms pāris gadiem, saliekot visu “pa plauktiņiem”, tomēr sapratu — lauksaimniecība un lopkopība mani interesē visvairāk. Iestājos Latvijas Lauksaimniecības universitātē un tagad trešo gadu strādāju par lauku attīstības speciālisti Lejasdaugavas lauku attīstības birojā, pirmo gadu — Aizkraukles pagastā.
Acis mirdz!
— Atgriezāties sākumpunktā. Vai šajā laikā daudz kas mainījies?
— Mainījies ir viss, pirmkārt, darba metodes un tehnika. Strādājam ar datoriem, man ir arī vairāki jauni pienākumi. Man interesē iespējas, labprāt iesaistos jaunos projektos, meklēju veidu, kā zemniekiem palīdzēt attīstīt saimniecībaas un veiksmīgi darboties. Visgrūtāk ir panākt, lai cilvēki uzticas un pieņem mani kā savējo. Kad tas notiek, tad darbs man rada gandarījumu. Brīnišķīga ir izjūta, kad redzu — esmu vismaz ar acs kaktiņu zemniekam norādījusi virzienu, kurā jādodas, un viņam viss ir izdevies!
— Vai ir lietas, kas, jūsuprāt, Latvijā nav sakārtotas un apgrūtina zemnieka ikdienu?
— Pāris reižu esmu bijusi ārzemēs pieredzes apmaiņas braucienos. No viesošanās Somijā spilgti palicis prātā, kā tur domā par lauksaimniekiem. Somu zemniekiem nav papīru jūkļa un neskaitāmo veidlapu kā mūsējiem — viņiem viss ir centralizēts. Zemnieks vajadzīgo informāciju ievada datorā, un tā uzreiz nokļūst “centrā”. Mums zemniekam ar vienu “papīru” jāskrien pie viena, ar otru pie otra, un tik un tā rodas problēmas. Manuprāt, joprojām ir pārāk liela birokrātija, kas apgrūtina zemnieku ikdienu. Patiesībā lielākās zemnieku saimniecībās ir vajadzīgs viens darbinieks, kurš nodarbojas tikai ar dokumentu kārtošanu.
— Kas darbā sagādā gandarījumu?
— Pirms kāda laika zemniekiem bija iespēja aizbraukt pieredzes apmaiņā uz ārzemēm. Tā ir lieliska iespēja “izrauties” no ikdienas rutīnas, redzēt, kā saimnieko citās valstīs, rast jaunas idejas un enerģiju strādāt tālāk. Man uzreiz radās ideja aicināt kādu zemnieku pāri, kuri daudz un smagi strādā, bet pašiem atpūsties nekad neatliek laika. Zinu, ja cilvēkam ļaus apdomāt ilgāk par piecām minūtēm, tad radīsies neskaitāmi “bet, ja un citreiz”. Es saku — man jādod atbilde piecu minūšu laikā, ja nē, tavā vietā brauks kāds cits. Aprunājusies ar bērniem, saimniece man zvana un saka: “Tu zini, divi no trijiem man teica — ja tu nebrauksi, būsi muļķe!”. Es redzēju, kāda šī saimniece atgriezās no brauciena — enerģijas pārpilna, starojoša un ar jaunu sparu metās savos ikdienas darbos. Par to es priecājos, jo katram no mums vajag atslodzi no ikdienas.
“Čomiskas” attiecības
— Braukājot pa pagastiem, redzat, ka jaunieši laukos neatgriežas. Vai kaut kas varētu mainīties?
— Rīkojot informācijas dienas laukos, lielākoties tiekamies ar zemniekiem, tāpēc esmu noskaņota optimistiski. Neviens nedomā — ja ir tik slikti, likvidēsim saimniecības, kausim lopus un nolaidīsim rokas. Nē! Laukos cilvēki cenšas, interesējas par dažādām iespējām, arī mēs, lauku attīstības speciālisti, strādājam, lai zemniekiem palīdzētu. Arvien vairāk Aizkraukles rajonā ir saimniecību, kurās bērni pēc studiju beigšanas nolēmuši atgriezties un turpināt vecāku iesākto. Arī Latvijas Lauksaimniecības universitātē pēdējo gadu laikā studentu skaits pieaug.
— Jums ir divi dēli. Vai viņi pēc studijām varētu atgriezties dzimtajā pusē?
— Nekad neesmu centusies uztiept bērniem savu viedokli un pārliecību, ka vienmēr jārīkojas tā, kā es domāju. Lai arī dēli vēl nav izlēmuši, kādu profesiju vēlas apgūt, es domāju, ka viņi varētu atgriezties. Neesmu stingra mamma, bet gribu, lai dēli novērtē to, kas mums ir, un apzinās, ka arī pašiem ir jādomā par nākotni. Kad jaunākajam dēlam gadās sliktas atzīmes un viņš cenšas man iestāstīt, cik grūti ir mācīties, es saku — nekādu problēmu! Mācīsies vakarskolā, bet dienā iesi strādāt. Vai tā būs vieglāk?
— Kaut kā jūs taču viņus audzināt?
— Mēs uzticamies — viņi man un es viņiem. Vasarā abi dēli strādā, viņi nezina, ko nozīmē piecelties un domāt, ka atkal visa diena jāpavada pie televizora bezdarbībā. Viņi man izravē dārzu un nolasa ogas, ja man nav laika. Kaimiņienes brīnās — kā dēli var ravēt dārzu! Mums ir vienkārši — neklausos iebildumus, un viņi zina, ka tam ir jābūt izdarītam. Atceros, kā māte mūs audzināja — brālis reiz apgāza lielo piena kannu, zemē izlija 40 litru piena. Viņa mierīgi noteica — eņģelītim gadījās... Es to tik mierīgi neuztvertu. Toties patīkami, kad dēls pienāk un saka: “Ak, tu, mana čomenīte!”.
— Jums ir tādas “čomiskas” attiecības?
— Mana māte reiz teica: “Nevis cilvēks dzīvi, bet dzīve cilvēku izmāca.” Man ir divi dēli, un katram ir savs raksturs. Ir bijis grūti. Dēli aug, mainās, un pēkšņi es redzu — kaut kas nav kārtībā, vai esmu kaut ko palaidusi garām? Tad meklēju veidu, kā pieklauvēt pie viņu sirsniņām, un saku: “Vai tava sirsniņa ir kā dimanta oliņa?”. Bērnus nedrīkst dresēt un gaidīt, ka viņš ar laiku pakļausies dresūrai. Ir daudz veidu, kā bērniem kļūt par draugiem, tikai vecāki ne vienmēr šo iespēju izmanto. Esmu pārliecināta, ka mani dēli to novērtē.
Sapņi vēl jāpiepilda
— Vai vienmēr un par visu jums ir savs viedoklis?
— Esmu pārliecinājusies — ne jau augstskolā cilvēks iemācās visu dzīvei vajadzīgo. Labprāt uzturos to cilvēku sabiedrībā, kuriem ir savs viedoklis, no kuru dzīves gudrības arī es kaut ko varu aizgūt. Apzinos, ka man nav jāizpatīk ikvienam, un ļoti rūpīgi izvērtēju, ar kādiem cilvēkiem vēlos būt saistīta. Man nav pieņemama kliegšana un skandāli, no tādiem uzreiz norobežojos. Arī pati daudz vairāk piedomāju, ko un kā citiem saku, lai neaizvainotu.
— Cilvēkos jūtaties labi. Vai tā ir bijis vienmēr?
— Kad atnācām šurp no Latgales, sākumā runāju tikai latgaliski un pirmajās klasēs skolā bija tikai viena vēlme — kaut mani neizsauktu, neliktu runāt un nekur nebūtu jāpiedalās! Neatnācu arī uz 8. klases izlaidumu, jo nebijām īpaši draudzīga klase — jau pirmajās dienās bērni tika sadalīti kolhozniekos un pilsētniekos. Atceros, kā kaimiņš mani, mazu meiteni, “kacināja”, bet vienīgais vārds ko spēju izteikt, bija: “Naist!”. Saulaines tehnikumā komjaunatnes komiteja mani gandrīz vai piespiedu kārtā norīkoja par organizētāju — nācās rīkot un sarunāt. Tagad saprotu — mani vienkārši kādam vajadzēja “iekurbulēt”! Tagad mani nevar apstādināt — es zinu, ko varu un man tas patīk!
— Ko vēl gribētos paveikt?
— Man ir sapņi saistībā ar savu Aizkraukles pagastu. Ciemiņi reiz teica — jums te ir maza zaļa paradīze, un ar tādu domu es arī dzīvoju. Man gribas pagasta centrā sakopt birzīti un padarīt to par klusu, jauku atpūtas un pastaigu vietu. Gribētos izveidot arī vietējo zemnieku klubiņu, kurā varētu pārrunāt svarīgāko, organizēt kopīgu atpūtu.
— Kā pēc darba atpūšaties?
— Man patīk visi dārza darbi. No jaunības — biatlons, tikai pēdējos gados nav iznācis ar to nodarboties. Ja Aizkrauklē būtu šautuve, es noteikti būtu pirmā apmeklētāja. Kad kļūst tik smagi, it kā neredzama nasta liektu pie zemes, man patīk būt ārā negaisa laikā vai lielā vējā — tas mani uzlādē! Draugi smej — laikam esmu ragana, ja šādi uzņemu pozitīvu enerģiju.
VĀRDS, UZVĀRDS: Valentīna Beča.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA : 1968. gada 17. oktobris, Līvāni.
IZGLĪTĪBA: vidējā speciālā, neklātienē studē Latvijas Lauksaimniecības universitātē.
NODARBOŠANĀS: Lejasdaugavas lauku attīstības biroja un Aizkraukles pagasta lauku attīstības speciāliste.
ĢIMENE: vīrs Vilnis, divi dēli — Aigars (18) un Armands (15).
VAĻASPRIEKS: biatlons, dārza darbi, lasīšana.
HOROSKOPA ZĪME: Svari.

Staburags.lv ARHĪVS

Ar latgalietes raksturiņu

Kategorijas