Melnbalts portrets ar krāsainiem akcentiem

2008. gada 2. augusts 00:01

Ar Agnesi kopā mācījos līdz 8. klasei toreizējā Pļaviņu vidusskolā. Atceros viņu kā gudru, sirsnīgu, draudzīgu meiteni. Tiesa, dažkārt šķita, ka viņa dzīvo citā — krāsainākā pasaulē. Agnese mācījās mūzikas skolā un ļoti skaisti zīmēja.

Reiz biju pie viņas ciemos un nespēju vien nobrīnīties, pa kuru laiku klasesbiedrene paspējusi tik daudz uzzīmēt. Viņas zīmētās princeses man vēl ilgi rādījās sapņos. Tik skaistas tās bija. Pēc 8. klases beigšanas mūsu ceļi šķīrās. Agnese aizgāja mācīties uz Rīgu.

Netīk publicitāte

Pēc ilgāka laika Agneses vārdu dzirdēju šovasar, kad Pļaviņu mūzikas skola svinēja jubileju. Mūzikas skolā bija absolventes Agneses Krastnebergas gleznu izstāde. Tajā bija tikai neliela daļa no tā, kas ir viņas kolekcijā — tikai raksturīgākais, kas piemērots šim notikumam.

Kad uzzināju, ka Agnese piedalās mākslinieku plenērā ”Sēlijas palete” Aizkrauklē, norunājām tikties. Interviju avīzē Agnese gan nevēlējās. Viņai netīk publicitāte, un nekā neparasta jau viņas dzīvē neesot. Var jau būt, ka viņai taisnība — nav jau iespējams dažu stundu laikā vārdos ”uzzīmēt” cilvēka portretu, iznāk tikai tāds melnbalts cilvēka apveids, kuram ne vienmēr izdodas atrast krāsas.

Reizēm brīnumi notiek

Pēc 8. klases beigšanas Agnese mācījās Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, pēc tam — Latvijas Valsts konservatorijā. Kad līdz studiju beigām palika gads, ne saukta, ne gribēta gadījās nelaime. Suns sakoda roku. Gudri ārsti prognozēja, ka Agnesei no pianistes karjeras būs jāatsakās. Pārrauti divi nervi. Acīmredzot tā bija ierakstīts likteņa grāmatā, jo Agnese tad sāka nopietnāk pievērsties gleznošanai.

Daču dzīvē reizēm notiek arī brīnumi. Agnese iepazinās ar kādu masieri, kura ņēmās ārstēt viņas roku, piebilstot, ka ārstēšana notiek, ne tikai fiziski darbojoties. Pēc laika Agnese visiem par pārsteigumu turpināja studijas konservatorijā.
Divu mūzu kalpone

— Agnese, kur tu esi pazudusi, kāpēc nenāc uz nodarbībām? Tev taču jāstājas akadēmijā, — viņu uzrunāja kāds Mākslas akadēmijas pasniedzējs. Uzzinājis, ka viņa beidz konservatoriju, tikai noelsās: — Ak, nelaimīgā. Laikam saprata, ko nozīmē būt divu mūzu kalponei.

Pēc konservatorijas pabeigšanas Agnese trīs gadus nostrādāja Jelgavas mūzikas skolā, strādājusi arī Aizkraukles mūzikas skolā, pēc tam līdz šim laikam — Rīgas 5. mūzikas skolā. Paralēli tiešajam skolotājas darbam viņa arī pati laiku pa laikam klausītājus palutina ar kādu koncertprogrammu. Tiesa, ne vienmēr tas izdodas viegli. Var tikai nojaust, cik daudz melnā darba ielikts, lai dažādiem festivāliem, koncertiem un konkursiem sagatavotos gan pati, gan audzēkņi. Dažkārt gadās pat kuriozas situācijas. Agnese stāsta, ka reiz pirms gaidāmā koncerta mēģinājumā jutusi, ka no zāles klavierēm nevar dabūt ārā to, ko vēlas. Ko viņa? Paņem no mājām matracīti, skolas sargam pasaka, ka visu nakti strādās un līdz pieciem rītā ”regulē” taustiņus. Iespējams, mazākprasīgs klausītājs atšķirību nemaz nejustu, toties kāds pašai bija gandarījums!

Agnese neprot ”halturēt”, visu viņa dara pamatīgi. Tāpēc likumsakarīgi, ka pēc kāda laika viņa pabeidza arī Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu.

Bez jaunības trakuma nevar

— Zini, savulaik jaunības trakumā es ”Ave Sol” zālē sarīkoju piecus solokoncertus un vienlaikus arī izstādi, — stāsta Agnese. Priekštelpas tur ir nelielas un gaisma ne sevišķi laba. Kad iebilstu, ka tas jaunības trakums Agnesei diezin vai beidzies, viņa piekrīt un saka: ”Laikam jau radošā cilvēkā vienmēr tam jābūt, citādi nevar! Draugi Agnesi rosina sarīkot personālizstādi, bet tas nav tik vienkārši izdarāms.

Vasaras brīvlaikā Agnese bieži mēro ceļu uz Pļaviņām, tur dzīvo viņas māte, gleznotāja Edīte Krastenberga. Viņa gan reizēm Agnesi sarāj, lai taču kaut mirkli atpūšas. Agnese reiz to izmēģinājusi, divas dienas neko nedarot. Pēc tam jutusies kā slima.

Dienas par īsu

Agneses aizraušanās ir ceļošana. Īpaši vilina kalni. Nesen kāpusi Monblānā. Ar sajūsmu viņa stāsta par kalnu neparasto gaisu. Ceļojuma ietekmē tapusi glezna ”Pašportrets retinātā gaisā”.

Augusta beigās viņa dosies ceļojumā un Itāliju un Franciju. Agnese iekšēji it kā lido no apzināšanās vien, ka drīz viņa tiksies ar Botičelli gleznu pasauli. Viņa sajūsminās par mākslinieka jūtīgo dvēseli un sapņaino garu. Savukārt Arlē viņa cer iepazīt Van Goga gleznas.

— Nezinu, varbūt kādam mana dzīve šķiet dīvaina, bet nekam citam man nav atlicis laika. Vienīgais sliktums — dienas par īsu, — saka Agnese.

Staburags.lv ARHĪVS

Melnbalts portrets ar krāsainiem akcentiem

Kategorijas