Mājas mūža nogalē

2008. gada 19. augusts 09:21

Tiekoties ar pansionāriem Skrīveru sociālās aprūpes centrā, pensionāriem Skrīveros un Aizkrauklē, labklājības ministre Iveta Purne centās izskaidrot pensiju pieauguma un indeksācijas mehānismu.

Pēc sarunas ar Skrīveru sociālās aprūpes centra, pagasta padomes, Aizkraukles rajona padomes vadību un sociālajiem darbiniekiem ministre apskatīja centru un aprunājās ar iemītniekiem.
Vajadzīgs valsts atbalsts

Sarunas rezumējums bija — šādi sociālās aprūpes centri kā Skrīveros un arī Mazzalves pagastā ir jāsaglabā arī turpmāk. Purnes kundze atzina: būdama labklājības ministre, viņa secinājusi, ka aprūpes centru darbība ir atkarīga no to vadītāju prasmes saimniekot un piešķirto naudu izlietot lietderīgi. Kā labu paraugu visai Latvijai viņa nosauca aprūpes centra “Mēmeles” direktori Mārīti Grigāni, jo šis centrs neatšķiras pat no Eiropas Savienības bagāto valstu līdzīga tipa iestādēm.

Skrīveru pansionāta direktors Pēteris Jansons, stāstot par savu centru, uzsvēra, ka skrīveriešim tomēr vajadzīgs lielāks valsts atbalsts. Patlaban par vienu dienu šajā pansionātā klientam jāmaksā 11 latu. Daļu summas pensionārs maksā no savas pensijas, daļu — valsts, daļu — pašvaldība, no kuras iemītnieks centrā uzņemts, un ceturto daļu — tuvinieki, ja tādi ir. Ja nav, tad vajadzīgo summu samaksā pašvaldība.
Jansona kungs atzina, ka arī Aizkraukles rajona padome katru gadu atvēl naudu centra ēku remontam, jo pansionātam pieder 11 ēku un vairāk nekā 10 hektāru zemes.

Pansionāts nav slimnīca

Lielākā neskaidrība par pansionāta likteni ir administratīvi teritoriālās reformas dēļ, jo nevar zināt, vai aprūpes centrs piederēs vienam vai vairākiem novadiem. Vislabāk būtu, ja lielāko daļu līdzekļu iemītnieku uzturēšanai dotu valsts. No 105 klientiem patlaban puse ir nestaigājošie, viņiem patiesībā vajadzētu būt kādā ārstniecības iestādē.
Tajā pašā laikā vientuļie pensionāri, kuriem šis aprūpes centrs būtu īstā dzīves vieta, tajā netiek un gaida rindā. Pansionāta direktors atzīst, ka nestaigājošo cilvēku aprūpēšanai trūkst personāla, bet ārstniecības iestādēs šis jautājums ir atrisināts. Viņaprāt, daudziem klientiem vajadzētu dzīvot psihoneiroloģisko pacientu centros, piemēram, Strenčos, Aknīstē un citur, kur par viņiem rūpētos valsts.

Taču, lai slimo cilvēku turp nosūtītu, vajadzīga komplicēta medicīniskā izmeklēšana un dažādu komisiju atzinumi, tāpēc daudziem šo procedūru izturēt nav ne laika, ne vēlēšanās. Būtiski ir arī tas, ka uz visiem psihoneiroloģiskajiem centriem pacientam rindā ir jāgaida apmēram divi gadi. Tas daļēji ir tāpēc, ka šajos pansionātos mīt arī daudzi gados jauni klienti.

Vienkāršāk aprūpes centrā ievietot arī, piemēram, klaidoņus, kuri nav rūpējušies par bērniem un vecumdienās kļuvuši par “bomžiem”. Pilsētu un pagastu pašvaldības, kuras par to var samaksāt, šos cilvēkus ievieto pansionātā. Un tad iestādes personālam jāuzrauga, lai šie iemītnieki nepārkāptu iekšējās kārtības noteikumus. Tomēr tā nereti notiek, jo dažs labs dodas ciemos pie draugiem, un pansionātā viņu nogādā policija.

Aprūpe uz laiku

Ministre uzteica skrīveriešus par to, ka aprūpes centrā klientu var uzņemt uz laiku, kamēr viņa ģimene devusies ceļojumā vai kur citur. Ja ar pansionāta vadību noslēdz līgumu par pensionāra aprūpi uz noteiktu laiku, tuvinieki var būt mierīgi, ka aprūpes centrā viņu tuvinieks būs pieskatīts un aprūpēts.
Sarunā ar iemītniekiem ministrei vajadzēja atbildēt uz jautājumiem gan par pensiju indeksēšanu, gan par to palielinājumu. Bija arī daži ierosinājumi. Kāds kungs ieteica ieviest atvieglojumu — ja pansionāta iemītnieks apciemo draugus un tuviniekus rajona robežās, tad valsts lai apmaksā ceļa izdevumus. To nu ministre nevarēja apsolīt. Sirms vīrs “izkratīja sirdi” par naudas reformas laikā zaudētajiem iekrājumiem un jautāja, vai kaut daļu no tiem vēl varētu saņemt — ministres atbilde bija noraidoša. Izskanēja ierosinājumi aprūpētājiem palielināt samaksu par slimo kopšanu un citi.

Apmeklējot nestaigājošos pansionārus, ministre pārliecinājās, ka centrā daudz dara, lai cilvēki mūža nogali vadītu labos apstākļos. — Tomēr pansionāts nav slimnīca, kur daudziem vajadzētu būt, — atzina Purnes kundze.

Par referendumu nerunā

Tiekoties ar Aizkraukles pensionāriem, labklājības ministre izklāstīja visus jaunumus par valdības plāniem palielināt pensijas.

Referenduma pozitīva iznākuma gadījumā tiktu izjaukta visa pensiju sistēma. Taču ko tad darīt cilvēkiem, kuri līdz 1996. gadam saņēma mazas algas? Katrā demokrātiskā valstī pabalstu saņem pat cilvēki, kuri algotu darbu vispār nav strādājuši.
— Mēs labāk dzīvosim, ja pensijas būs vismaz iztikas minimuma līmenī. Arī pašvaldībām būs vieglāk, jo ne visas saviem trūcīgajiem cilvēkiem var palīdzēt, — atzina aizkraukliete Ainas kundze.
Jautājumu par referendumu ministrei Aizkrauklē nebija, pensionāri tikai padiskutēja par nepilnībām pensiju likumā, un viņu teikto ministre solīja ņemt vērā, pieņemot turpmākos lēmumus.

Staburags.lv ARHĪVS

Mājas mūža nogalē

Kategorijas