“Skriešu, kamēr mani kāds “noķers”!”

2008. gada 22. augusts 13:16

Spēku rod laukos
Ar secieti Lāsmu Mencendorfu tiekamies divreiz. Pirmajā tikšanās reizē Lāsmu aicinu pastāstīt par braucienu uz Šveici, kur viņa piedalījās “Eiropas rallijā 2008”, taču mūsu saruna izvēršas krietni plašāka, un, kad esam šķīrušās, atskāršu, ka jātiekas vēlreiz. Lāsma ar sajūsmu stāsta, kā pagājusi vasara — Dziesmu un deju svētku laikā nedēļu bija brīvprātīgā, vēlāk piedalījās mazpulcēnu nometnēs, organizēja pasākumus, paspēja doties ceļojumos, un negulētās naktis vasaru tikai papildina. Pēc sarunas ar Lāsmu mani pārņem pozitīvas emocijas, jo vēlreiz pārliecinos — mums līdzās ir jaunieši, kuriem svarīga ģimene, vecāku mājas, un nodoms pēc studijām atgriezties dzimtajā pusē ir pašsaprotams.

Dzied diriģenta vadībā
— Teici, ka Dziesmu un deju svētkos veici brīvprātīgās darbu. Kā tur nokļuvi?
— Pirms dažiem gadiem piedalījos Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkos, tad sapratu — svētkos piedzīvotās izjūtas ir tik spēcīgas, ka noteikti gribēšu tās izjust vēlreiz. Tikai pagājušajā gadā sāku studēt un dzīvot Rīgā, tāpēc uzreiz nemeklēju iespēju dejot kādā deju kolektīvā. Nezināju, cik liela slodze būs augstskolā, vai būs laiks arī dejošanai. Tomēr Dziesmu un deju svētku atmosfēru vēlējos izjust tik ļoti, ka meklēju iespēju nokļūt svētkos. Kultūras ministrijas mājaslapā uzzināju par iespēju svētku laikā veikt brīvprātīgās darbu, tas mani ieinteresēja, jo tā bija iespēja ieskatīties arī svētku tapšanas procesā, tur, kur skatītāji netiek.
— Kādus pienākumus svētku rīkotāji tev uzticēja?
— Bijām ap 200 brīvprātīgo, pirms svētkiem vairākas reizes tikāmies ar to organizētājiem. Es pat iesaistīju trīs savas kursabiedrenes! Mēs bijām satiksmes regulētājas, strādājām Mežaparkā un “Daugavas” stadionā. Salīdzinot ar citiem pienākumiem, šis bija diezgan grūts darbs, jo noteiktās teritorijās skatītāji nedrīkstēja iet, mums nepārtraukti kādam bija jāaizrāda un jāpaskaidro. Protams, tā bija arī lieliska iespēja noskatīties visus svētku koncertus, dažus redzēju pat divas reizes, arī ģenerālmēģinājumus.
— Par brīvprātīgās darbu nemaksā. Ko tu guvi šīs svētku nedēļas laikā?
— Šaubos, vai vēlreiz varēšu atļauties veselu nedēļu vasarā veltīt brīvprātīgās darbam. Šovasar, kamēr bija iespēja tā dzīvot, to izmantoju. Izdevās arī mazliet ielūkoties svētku “virtuvē”, kā tos organizē, un secināju, ka tas ir diezgan grūti! Pēc svētkiem saņēmām pateicību — mums bija iespēja vizināties ar kuģīti pa Daugavu, no Krastmalas devāmies uz Mežaparku, kur diriģenta Romāna Vanaga vadībā dziedājām svētku repertuāru. Jāteic, ka dziedāšana mums padevās diezgan slikti, to teicām arī diriģentam — esam strādātāji, ne dziedātāji. Tomēr tas bija aizraujoši, un es esmu nolēmusi dziedāšanai pievērsties vairāk, kas zina, varbūt pieteikšos kādā korī.
Mazpulcēni nesēž tikai vagā
— Pastāsti par savu darbošanos mazpulkā!
— Līdz šim darbojos Seces mazpulkā, pagājušā gada rudenī vēl uzrakstīju projektu, bet pēdējo pusgadu darbojos mazpulka Rīgas klubiņā “4H”, kur esam ap 30 biedru. Gatavojāmies mazpulcēnu nometnei Limbažu rajona Liepupē, bet saslima klubiņa vadītāja, un visus organizatoriskos jautājumus un pienākumus nācās risināt man. Nometnē naktīs negulēju, jo bija jāsagatavojas nākamajai dienai, jāizdomā, jāsaplāno, kas katram jādara. Šī bija pirmā reize, kad biju vadītāja, man bija pašai sava mazpulcēnu grupa. Bērni mani uztvēra kā draugu, kopā spēlējām spēles un tikām galā ar visu.
— Vai mazpulcēni atšķiras no citiem jauniešiem?
— Noteikti. Latvijas mazpulkos iesaistījušās lielākoties mazās lauku skolas, bērni un jaunieši tur ir savādāki. Viņi ir sirsnīgāki, atvērtāki un darbīgāki. Kamēr neiepazīst un neizprot mazpulka darbību, var rasties stereotips, ka mazpulcēni tikai sēž vagā, kaut ko audzē un nezina, kas notiek citur pasaulē. Par to pārliecinājos, kad iepazinos ar jauniešiem no Jauno zemnieku kluba. Arī es pirms tam domāju, ka jaunie zemnieki tikai kopj lopus un staigā pa saimniecību garos zābakos. Taču patiesībā ir daudz interesantu lietu, ko dara abas organizācijas!
— Vai tam ir kāda saistība ar “Eiropas ralliju 2008”, kurā piedalījies?
— Jau daudzus gadus Jauno zemnieku klubs pārstāv Latvijas lauku jauniešus Eiropas lauku jauniešu saimē. Vienreiz gadā dalīborganizācijas tiekas kādā no Eiropas valstīm — tas ir “Eiropas rallijs”, kuram nav nekāda sakara ar autosacīkstēm. Šogad “rallijs” notika Šveices pilsētā Landkvartā, kur piedalījāmies ap 130 jauniešu no dažādām Eiropas valstīm. Šogad saieta tēma bija “Daba un tehnoloģijas — izaicinājums Eiropas jaunatnei meklēt līdzsvaru”. Latvija visur ierodas kā lielvalsts, jo no citām Eiropas valstīm uz “ralliju” brauc tikai no vienas organizācijas, bet no Latvijas vienmēr brauc gan mazpulka, gan Jauno zemnieku kluba biedri.
Pareizā profesija
— Ko vēl vasarā paspēji izdarīt?
— Tā kā mana izvēlētā profesija ir saistīta arī ar pasākumu rīkošanu, izmantoju visas iespējas, piemēram, draudzenei sarīkoju vecmeitu ballīti. Darbojos arī Jelgavas jauniešu dienās, kuras palīdzēju organizēt un pārstāvēju Jauno zemnieku klubu. Piedalījos arī Aizkraukles rajona mazpulku salidojumā Pilskalnē, bet septembra beigās braukšu uz Franciju, uz “Leader” mācību kursiem.
— Vai ģimenei un draugiem tevis nepietrūkst?
— Šovasar esmu atstājusi novārtā gan ģimeni, gan draugus. Jūtos vainīga, ka vasarā pavisam maz laika pavadīju kopā ar tuvajiem cilvēkiem. Vasara pagāja apmēram tā — nedēļu esmu prom no mājām, tad atbraucu un divas dienas atpūšos. Vecāki jautā — kad būšu brīva, kad varēs mani satikt? Lai gan mamma dusmojas, ka vienmēr skrienu, bet zinu, ka viņa mani atbalsta un priecājas par maniem panākumiem. Domāju, ka jāskrien, kamēr varu, kamēr mani neviens nav “noķēris”! Mamma ir arī mana labākā draudzene, ar viņu varu runāt par visu.
— Vai tieši no vecākiem, skolotājiem, tevī ir šī vēlme būt starp cilvēkiem un visur iesaistīties?
— Varbūt, man gēnos ir tas, ka ļoti patīk bērni. Labprāt strādātu arī par skolotāju, bet es pārāk ātri pieķeros cilvēkiem, īpaši bērniem, un skolotāja darbā tā nav labākā īpašība. No bērnības esmu piedalījusies visos skolas pasākumos, mamma vienmēr un visur, kur vien varēja, ņēma mani līdzi. Vecākajās klasēs vienmēr biju palīdze pasākumu organizēšanā, bet manu profesijas izvēli vecāki noteikti nav ietekmējuši. Pamatskolā gribēju būt žurnāliste, vēlāk bija iecere mācīties Murjāņos un aktīvi sportot, bet kultūra tomēr mani interesēja vairāk. Tagad esmu droša, ka izvēlējos īsto profesiju.
Ar puišiem ir vieglāk
— Jau mūsu pirmajā sarunā sacīji, ka pēc studijām noteikti atgriezīsies dzimtajā pusē.
— Par to esmu pārliecināta. Mani nesaista ne Rīgas, ne kādas citas lielpilsētas dzīve. Šobrīd nevaru apgalvot, ka dzīvošu tieši Secē, Aizkrauklē vai Koknesē, bet noteikti ne Rīgā. Tagad arī mūsu pašvaldība arvien vairāk domā par bērniem un jauniešiem, par to, lai būtu, kur atgriezties, lai būtu, ko darīt. Dzīvojot Rīgā, katru dienu redzu tikai norūpējušos cilvēku sejas, kuri katru dienu kaut kur skrien un skrien. Laukos cilvēki strādā, bet pietiek laika arī ieraudzīt dabu, zaļumu visapkārt un atpūsties no ikdienas steigas.
— Vai, tiekoties ar jauniešiem no citām pilsētām un valstīm, vienmēr stāsti, ka esi seciete?
— Vispirms saku, ka esmu no Aizkraukles rajona, jo bieži vien daudzi pat nezina, kur ir Aizkraukle, kur nu vēl Sece. Noteikti neslēpju un nekaunos par to, ka esmu no Seces, no laukiem. Pēdējā laikā nācies kaunēties vienīgi par to, ka man mājās nav interneta. Agrāk to neizjutu, bet šovasar, kad nepārtraukti jāsūta vēstules un jāmeklē informācija, tas mani apgrūtināja. Zinu, ka jauniešu vidū valda šī dalīšana un vērtēšana pēc vecāku maciņa “biezuma”. Man nav no tā bail, jo pati jūtos pietiekami stipra, lai pastāvētu par sevi un savām interesēm. Man ir palaimējies satikt cilvēkus, kuri nav snobi, un viņu dzīves vienīgais mērķis nav valkāt slavena zīmola apģērbu un nopirkt dārgāko mobilo tālruni.
— Tev ir daudz draugu?
— Man ir daudz draugu un paziņu. Neesmu no tām meitenēm, kurām ir viena sirdsdraudzene, ar kuru jābūt nešķiramām. Man ir vairākas labas draudzenes un draugi Secē, Aizkrauklē, Koknesē un Rīgā. Arī nometnēs un pasākumos satieku arvien jaunus cilvēkus, ar kuriem vēlāk patīkami satikties. Es nespētu ar vienu cilvēku ilgi būt kopā. Domāju, ka mani nogurdinātu draudzība ar vienu meiteni, man pat vieglāk ir draudzēties ar puišiem nekā ar meitenēm. Ar meitenēm ir grūtāk, viņām vienmēr vajag daudz uzmanības un nepatīk, ja draudzībai neveltī diezgan daudz laika, kura man ne vienmēr pietiek.
— Vai tev ir ideāli?
— Domāju, ka nekas un neviens pasaulē nav ideāls. Man ir svarīgi, kāds cilvēks ir iekšēji, ko viņš domā. Arī es nemitīgi tiecos pēc kaut kā vairāk, nezinu, kāpēc, bet esmu pieradusi cīnīties par sevi, par to, ko daru. Ja es kaut ko sasniedzu, tad zinu — nākamreiz varu sasniegt daudz vairāk. Spēkus atgūstu ar jauniem plāniem, tiklīdz esmu atguvusies no miega bada, tā domāju, ko darīt tālāk. Enerģiju gūstu no cilvēkiem, kuri domā man līdzīgi. Kad Secē, vecāku mājās, izeju ārā, ieelpoju lauku gaisu vai parušinos dārzā — arī tas dod spēku. No gulēšanas un nekā nedarīšanas nogurstu, bet pastaiga pa mežu atjauno. Jā, laikam jau lauki ir tie, kuri mani spēcina!

Staburags.lv ARHĪVS

“Skriešu, kamēr mani kāds “noķers”!”

Kategorijas