Ģimenes ārstes “labā roka”

2008. gada 25. augusts 11:58

Jau bērnībā zina, par ko kļūs

Aizkraukles ģimenes ārstes Lilitas Grīgas kabinetā pacientiem allaž uzsmaida ārstes palīdze — medicīnas māsa Ludmila Rudene. Šī ir viņas dzīves četrdesmitā vasara, un vairāk nekā pusi sava mūža Ludmila strādā medicīnas māsas profesijā.

Profesiju apgūst Daugavpilī

Ludmilas dzimtene ir Ukrainā, pie Rumānijas robežas. Jau bērnībā Ludmila zināja, ka būs medicīnas māsa, jo viņas dzimtā bija daudz medicīnas darbinieku.
— Iespējams, mācīties Daugavpils medicīnas skolā izvēlējos arī tāpēc, ka uz turieni devās vairākas manas skolasbiedrenes, un mācības šajā skolā bija krievu valodā, — atceras Ludmila.
Viņu medicīnas skolā pieņēma bez konkursa, jo pamatskolas atestātā bija ļoti labas atzīmes.
Pirmā darbavieta viņai bija Daugavpils centrālās slimnīcas neiroloģijas nodaļa, kur topošā māsiņa, vēl būdama trešā kursa audzēkne, sāka strādāt.

Izvēlas mazu pilsētiņu

— No ģimenes Latvijā toreiz biju vienīgā. Kad absolvēju medicīnas māsu skolu, man piedāvāja darbu Rīgā vai toreizējā Stučkā. Rīga man likās liela un sveša, taču mazā Stučka — klusa, zaļa un darbīga, jo pilsētā jauni nami auga kā sēnes pēc lietus. Tāpēc izvēlējos mazpilsētas slimnīcu. 1986. gadā sāku strādāt Aizkraukles slimnīcas terapijas nodaļā, kuru toreiz vadīja ārsts Dainis Kaķis. Darbs man patika, — saka Ludmilas kundze.
Arī vīru Aleksandru Ludmila izvēlējās tepat, un viņiem piedzima meitiņa Andžela. Nu gan jau vairākus gadus tēva ģimenē nav. Andžela studē Ventspils augstskolā ekonomiku un vadības zinības.
Darbs terapijas nodaļā pēc 14 gadiem bija jāpārtrauc, jo Ludmilai no antibiotikām radās alerģija. Tieši tajā laikā sāka veidot ģimenes ārstu prakses vietas. Ludmila pieteicās darbā pie ārstes Lilitas Grīgas.

Atceras pat adreses

Strādāt par ģimenes ārstes palīdzi Ludmilai ir ļoti interesanti. Lai arī pacientu ir ap 2000, daudziem Ludmila atceras vārdu, uzvārdu un pat mājas adresi. Ludmilai ir laba atmiņa. Tā noder, mācoties valodas. Viņa labi zina latviešu valodu, prot runāt angliski un nākotnē vēlas iemācīties runāt arī spāniski vai itāliski.
Ludmila Rudene ziemā krāj naudu, lai vasarā ceļotu. Viņa bijusi daudzviet — spilgtas ir atmiņas par Prāgu, Romu, Angliju un citām vietām. Tomēr visvairāk jaunā sieviete vēlas apskatīt Jeruzalemi.
Ludmila ir kā nemiera gars. Viņa plāno iegūt augstāko medicīnas māsas izglītību, taču jāpagaida, kamēr studijas beigs meita. Abām reizē tas finansiāli tomēr būtu par grūtu Viņa domā, ka noteiktu laiku varētu strādāt Londonā, kur ir arī krievu klīnikas. Tas, viņasprāt, noderētu pieredzei un ir taču interesanti zināt, kāda medicīniskā aprūpe ir bagātākās valstīs.

— Nekad nesaki — nekad! Šo domu allaž paturu prātā. Zinu, ka nevajag apstāties pie sasniegtā, bet vienmēr jātiecas pēc kā jauna un nebijuša. Tāda ir cilvēka daba — vienmēr kaut ko meklēt, — atzīst enerģiskā medicīnas māsa.
Sirdslietas nestāsta
Lai dzīve nesagādātu nepatīkamus pārsteigumus, Ludmilai ir savs ikdienas ritms. Ja gadās nervozs pacients, viņa to uztver mierīgi un uzbudināto cilvēku nomierina. Bieži tāds pacients no kabineta iznāk smaidīdams.
Taču, kad māsiņai kļūst skumji, gribas būt vienai vai aiziet uz veikalu iepirkties. Nereti labi nomierina gan vientulība, gan sabiedriskas vietas, kur daudz cilvēku. Ludmilai ir daudz draudzeņu, un tomēr neviena nav tik tuva, lai stāstītu, kā viņa atzīst, savas sirdslietas. Tās var pārrunāt ar meitu vai māti, kuru Ludmila apciemo dzimtās Ukrainas mazajā ciematiņā.
— Savu ikdienas smagumu negribu nevienam “uzvelt”, jo, lasot grāmatas par psiholoģiju, mācos pati sev palīdzēt. Cilvēka pašiedvesmai ir liels spēks, tāpēc to jācenšas izmantot, — pārliecināta Ludmila Rudene.

Staburags.lv ARHĪVS

Ģimenes ārstes “labā roka”

Kategorijas