Latvietis ar krievisku uzvārdu

2008. gada 29. augusts 19:55

Parīt 70. dzimšanas diena ir Vilnim Mironovam. Radi, kaimiņi un pļaušanas sacensību biedri jubilāru sumina šovakar. “Man jau 70? Tiešām nezinu, kā laiks paskrējis. Jaunībā domāju, ka, aizejot pensijā, nebūs, ko darīt, bet tagad ir vēl trakāk! Brīva laika man nav nemaz,” teic jubilārs.

No frontes nepārnāk
Jubilāra tēva Jāņa dzimtas saknes ir Tilžā, bet darba meklējumos viņš nonāca Odzienas pagasta “Īvānos” un satika jauno Emīliju Paulīni, ar kuru 1934. gadā izveidoja ģimeni. Tas bija Kārļa Ulmaņa prezidentūras laiks, kad plauka piena lopkopība, un jaunā ģimene dažos gados iegādājās visu vajadzīgo zirgvilkmes tehniku, kas atviegloja darbu un ļāva iztikt bez izpalīgiem.
“Māte un tēvs bija īsti latvieši, abi luterāņi, bet atceros, ka ar sirdi un dvēseli Dievam tajos laikos vecāki neticēja. Atminos mātes vārdus: “Ja būtu Dievs, tad pasaulē nebūtu tik daudz nejēdzību.” Es ticu, ka ir kāds augstāks spēks, kas mūs vada, bet neticu tādam Dievam, kādu to sludina pasaulē,” atklāj jubilārs.
1935. gadā ģimenē piedzima dēls Miervaldis, bet pēc trijiem gadiem pasaulē nāca Vilnis. 1940. gadā, padomju okupācijas laikā, 42 hektārus lielais īpašums tika sadalīts. Ģimenei palika tikai 15 hektāru zemes, kas paglāba no deportācijas uz Sibīriju 1941. gadā. “Ienākot vāciešiem, tēvs brīvprātīgi devās uz fronti un nepārnāca,” stāsta Vilnis Mironovs.
Interesē šaujamie
“Biju mazs puika, bet atceros Pļaviņu bombardēšanu, kā virs meža cēlās melni dūmi, atceros 1944. gada gaisa kaujas virs “Īvāniem”, kad notrieca vairākas lidmašīnas. Vācu karavīri bija vienkārši un pat bezbēdīgi, bet, sākoties otrajai krievu okupācijai, viss mainījās. Krievu karavīri izturējās rupji, sākās zagšanas, laupīšanas, un šajā laikā arī veidojās mans pasaules uzskats,” stāsta jubilārs.
1946. gadā Vilnis sāka mācības Odzienas pamatskolā, bet kolhozu veidošanas dēļ atkal izputināja daudzas saimniecības. Kolhozam atdeva visu, Viļņa ģimenei no lielās saimniecības palika tikai pushektārs zemes un govs. “Atņēma pat lāpstas, katlus un grābekļus. Rijas un šķūņus nojauca un sazāģēja malkā, to paveica vietējie latvieši, kuri bija izvirzīti augstos amatos. Māte par darbu kolhozā neko nesaņēma, dzīvojām pusbadā un pusapģērbti. Kļuvu “spurains” un rupjš, mācīties nemaz negribējās. Mežā un jumtu paspārnēs varēja atrast šaujamos, patronas un citas “mantiņas”, kas mūs interesēja vairāk nekā mācības,” atceras jubilārs.
Zvēr neiestāties partijā
Pēc piedzīvotā Vilnis jau agrā jaunībā pauda savu nostāju pret valdošo varu — kad skolā vajadzēja stāties pionieros, vienmēr “kaut kas” notika, lai no tā varētu izvairīties. Visvieglāk esot bijis sarīkot kautiņu, par kuru samazināja atzīmi uzvedībā un kādu laiku par uzņemšanu pionieros vairs nebija jāuztraucas. “Māte mani atbalstīja, lai gan to skolā nedrīkstēja teikt. Skolā man bija domubiedri, un mēs kopīgi kalām plānus, kā tikt laukā no šīs elles. Pēc stundām kompānija bieži gāja pie Vietalvas friziera klausīties “Amerikas balsi” latviešu valodā. Biju lepns, ka mani ņēma līdzi,” stāsta Viļņa kungs.
Pēc Odzienas pamatskolas 7. klases beigšanas Vilnis iestājās Priekuļu tehnikumā. Jubilārs atceras, kā 1955. gadā, sagaidot Jauno gadu, kopā ar draugiem devis zvērestu pēc tehnikuma beigšanas turpināt mācīties un nemūžam nestāsies komjauniešos un partijā. Solījums arī izpildīts — pēc tehnikuma beigšanas Vilnis sāka studēt un kļuva par fizkultūras skolotāju. Lielākā daļa darba mūža — 25 gadi — nostrādāta Madonas 1. vidusskolā. “Kad izmantoju iespēju 50 gadu vecumā doties izdienas pensijā, mani nosodīja. Ne jau es to izdomāju, bet partija!” atceras jubilārs.
“Iedzersim par Latviju!”
Sarunā jubilārs vairākkārt uzsver — lai arī man ir krievisks uzvārds, esmu īsts latvietis. Dzimtenes mīlestība un patriotisms staro no viņa joprojām. “Reiz padomju varas laikā ar draugu bijām iegriezušies Kokneses bārā “Alaine”, kur parasti pulcējās vīri, izdzēra kausu alus un pārrunāja notikumus. Todien bija 18. novembris, es piecēlos kājās, lai uzsauktu tostu, un teicu: “Vīri, šodien Latvijai ir dzimšanas diena. Iedzersim par brīvu Latviju!”. Atceros lielo izbrīnu viņu sejās un pēc tam dzirdēju, ka par mani bija interesējusies čeka. Tolaik krieviskais uzvārds mani ne reizi vien paglāba no izskaidrošanās,” stāsta Vilnis Mironovs.
Visu mūžu jubilārs aktīvi sportojis, nodarbojies ar boksu, kas ir daļa no pašaizsardzības: “Daudz slēpoju un domāju, ka tas cilvēku pamatīgi norūda. Kad strādāju skolā un sākās gripas epidēmija, bieži vien paliku vienīgais skolotājs, kuru slimība nepievarēja. Var jau būt, ka ar to nav jālielās, bet mūžā ne reizi neesmu ņēmis slimības lapu. Arī tagad no ārstiem turos pēc iespējas tālāk, par savu veselību katram jāgādā laikus. Nekad neesmu smēķēji, un, ja dzeru, tad kādreiz pāris glāzīšu tikai kvalitatīva alkohola.”
Dāvana — velosipēds
Lai 70. dzimšanas dienu sagaidītu ar neticību, ka ir jau tik daudz gadu, vienā dienā par to nevar parūpēties. “Mums visiem ir savas bēdas, kādreiz piemeklē nelaimes, bet ir jārod spēks un jādzīvo tālāk. Šogad jau devīto reizi kopā ar Kārli Baškovu piedalījos pļāvēju sacensībās. Man jau jaunībā ļoti patika pļaut, toreiz iedomājos — ja būtu tāds sportaveids, man noteikti pļaušanā būtu kāda medaļa! Pļaušana ir ļoti vispusīga, tā izkustina visas muskuļu grupas, un pļaujot pirmās vienmēr pagurst kājas. Ļoti priecājos, ka mums Aiviekstē tomēr izdevās noorganizēt pļāvēju komandu, un ir izdevies iesaistīt arī jaunāko paaudzi,” atklāj Viļņa kungs.
Lai arī dzimšanas diena ir rīt, svinības Viļņa kungs rīko šovakar. Sveicēju vidū ir tuvākie radi, kaimiņi un pļāvēji. Kad tiekamies, jubilārs jau sagatavojis vairākas dziesmu grāmatas, lai vakarā varētu kārtīgi izdziedāties. “Man patīk svinības, lai gan kuplākā pulkā kopā sanākam tikai “apaļajās” jubilejās. Zinu, ka pļāvēji man dāvinās velosipēdu, tad atkal varēšu “izkustināt kaulus!””.

Staburags.lv ARHĪVS

Latvietis ar krievisku uzvārdu

Kategorijas