Eņģelis, kurš gādā par citiem

2008. gada 29. augusts 20:02

Ģirts Šreibers atzīst, ka par viņa dzīvi varētu stāstīt un stāstīt, jo piedzīvots daudz. Izaudzis kā Rīgas puika, tomēr “slīpēt ielas” viņam nebija laika. Māte zēnu audzināja stingri, tāpēc brīvajā laikā viņš sportoja un blēņām laika neatlika. Augstāko izglītību Ģirtam nebija lemts iegūt, taču, absolvējot Ogres 32. profesionālo vidusskolu, Rīgas jaunietis saņēma autoceltņa vadītāja diplomu. Un šo darbu viņš dara visu dzīvi, arī dēls un audžudēls ir autoceltņa vadītāji. Grib būt tādi kā tēvs. Stipri, strādīgi un paļauties uz saviem spēkiem.

Blēņām nav laika
— Kāda bija jūsu bērnība?
— Samērā jauka. Dzīvojām Rīgā divatā ar māti, bet vasaras pavadīju Zvejniekciemā. Mācoties Rīgas 3. internātskolā ar mūzikas novirzienu, es tomēr vairāk pievērsos sportam. Mūzika mani neaizrāva, jo es biju “rūcējos”, nevis “lakstīgalu” bariņā. Spēlēju basketbolu un vairākas reizes jauniešu grupā biju arī Latvijas čempions.
Profesiju izvēlējos kopā ar vairākiem draugiem. Devāmies mācīties uz Ogri un tur arī apguvām autoceltņa vadītāja profesiju. Arī šajā skolā daudz sportoju. Laiks man pagāja kā virpulī — mācības, treniņi, sacīkstes. Bezdarbībā nenīku, arī mātei par manu uzvedību raizēties nevajadzēja. Blēņām man vienkārši neatlika laika.
— Vai dienējāt arī padomju armijā?
— Dienēju Maskavā. Biju instruktors seržantu skolā un mācīju citiem to, ko par celtniecības mašīnām zināju pats. Maskavā biju tieši 1980. gadā, kad tur notika olimpiāde. Dienesta laiks bija interesants, lai arī tur valdīja “dedovščina”, toreiz jau no tās nekur nevarēja izsprukt. Tā puišus arī norūdīja un izaudzināja par vīriem, kuri prata sevi aizstāvēt un reizē arī izcīnīt vietu kolektīvā. Tāpēc no dienesta daudzi puiši pārnāca pavisam citādi. Man tie nebija zaudēti gadi, jo pilnveidoju zināšanas savā profesijā un turpināju trenēties.
Nesaskan raksturi
— Kā izveidojāt savu ģimeni?
— Pēc dienesta drīz vien nolēmu, ka jāprecas. Cik tad ilgi dzīvosi puisī? Sievu sameklēju Rīgā, dzīvojām mazā vienistabas dzīvoklī kopā ar māti. Kad piedzima dēls Sandis, meklēju lielāku mājokli. Uz Koknesi pārcēlāmies tieši dzīvokļa dēļ. Te mums piedzima meita Sanita. Pēc divpadsmit gadu kopdzīves tomēr izšķīrāmies, raksturi abiem nesaskanēja. Tagad viņa dzīvo Rīgā. Bērni palika pie mais.
Gan Rīgā, gan Koknesē strādāju par autoceltņa vadītāju dažādās celtniecības organizācijās.
Atraitne un šķirtenis
— Tagad jums ir cita ģimene. Kur satikāt Raju?
— Koknesē, strādājām vienā darbavietā. Raja bija atraitne ar trijiem bērniem, man divi, abi jutāmies kā divas ābola pusītes. Viņai ir ļoti labs raksturs, un pirmajā vietā Rajai vienmēr ir ģimene. Viņa pēc horoskopa ir Vēzis, tāpēc vairāk mīl rosīties pa māju un par visiem rūpēties. Kopā esam jau vienpadsmit gadu, bet apprecējāmies tikai pagājušajā gadā. Mūsu kāzas bija nedēļu pirms meitas Gintas kāzām. Dzīvojām labi, taču nolēmām dokumentus nokārtot.
— Audzināt katrs savus bērnus?
— Bērni labi sapratās, tāpat kā mēs abi. Mēs ar Raju nekad neesam dalījuši, kuri viņas, kuri — mani bērni. Visus mīlam un audzinām vienādi. Esam liela ģimene, tāpēc vienmēr cits par citu rūpējamies. Tagad gan esam sadalījušies vairākās dzīvesvietās. Ar mums kopā ir arī mana un Rajas māte.
Piepulcējas arī kaimiņbērni
Lai arī esmu audzis bez tēva, saviem bērniem un audžubērniem cenšos būt saprotošs tēvs, pie kura var vērsties pēc palīdzības vai padoma jebkurā laikā. Bērni, domāju, jūt, cik stipri ir tēva pleci, cik es varu un gribu viņu labā darīt. Es bērnus mīlu un esmu priecīgs, ka ģimene ir liela. Bieži vien mūsmājās viesojas arī kaimiņbērni. Raja vienmēr cenšas ciemiņus pacienāt, īpaši jau bērnus. Dažiem varam palīdzēt arī ar apģērbu, jo bērni no tā ātri izaug. Gadās — kāds bērniņš mums piepulcējas ilgāku laiku, lai gan mājas ir blakus. Piektdienu vakaros, kad sēžam pie lielā ģimenes galda, aicinām arī citus bērnus.
Es šiem bērniem uzticos tāpat kā savējiem. Bērni man ir ļoti mīļi, bet mazbērni, manuprāt, vispār ir “ārpus konkurences”. Tā ir pavisam citāda mīlestība. Žēl, ka maz esmu mājās, jo strādāju arī Rīgā. Raja un bērni kopj māju un dārzu, omītēm ir vistas un kāds ruksis. Tā mēs visi kopā rosāmies.
Audzina ar savu paraugu
— Kā radinājāt bērnus pie darba?
— Strādājām kopīgi. Kurš bija brīvāks, tas darāmo paveica. Parasti mēs ar sievu noteicām, kas kuram jādara. Kopīgi kraujam malku, ravējam dārzu, ziemā tīrām sniegu — mūsu mājās darba nekad netrūkst. Tāpēc visi arī rosās kā bites stropā. Darbi reizēm rit kā pa konveijeru.
— Vai jums ir arī kādas svētku svinēšanas tradīcijas?
— Tādas mums ir, jo svētkos visi esam kopā. Lieldienās, piemēram, omītes vienmēr “sarunā” ar Lieldienu zaķi, un tad ģimene tiek pie olām. Arī Ziemassvētku vecītis, kad bērni bija mazāki, vienmēr nāca. Nu gan sen nav bijis, laikam ļoti aizņemts. Varbūt viņš mūs atkal atcerēsies, kad pieaugs mazbērnu pulciņš?
— Varbūt varat atklāt, kā bērnus izaudzināt par labiem cilvēkiem?
— Ja būtu tāda audzināšanas grāmata, varētu tajā ieskatīties, taču tādas nav. Vecākiem jāiztiek ar savu intuīciju un gudrību. Mēs ar Raju cenšamies viņus saprast, audzinām vienādi, tomēr katrs izaug savādāks. Bērni cenšas līdzināties vecākiem. Tā mums divi dēli arī ir autoceltņa vadītāji. Mums ir daudz kā kopīga. Kad eju makšķerēt, bērni, pat meitenes, pošas līdzi. Arī sievai patīk mums pievienoties. Domāju, ka noteicošais ģimenē tomēr ir savstarpējā cieņa. Svarīgi, lai bērniem nav jāredz, kā vecāki dzer, kaujas un lamājas.
Lai visiem būtu labi
— Mēdz teikt, ka tēviem meitas ir mīļākas nekā dēli. Vai arī jums tā ir?
— Tā arī ir. Arī dēli ir mīļi, bet vīru sarunas un darbi tomēr ir citādi. Meitas atnāk, pieglaužas un tētim atklāj sirdi. Dēli tā nedara, lai gan vecākus mīl ne mazāk. Nereti tēvam meitām jādod padoms gan sadzīvē, gan sirdslietās. Kad Ginta precējās, mēs ar Raju neiebildām, jo tā bija viņas izvēle. Tomēr, ja es redzētu, ka iecerētais puisis vai meitene nav piemēroti mūsu ģimenei, es to arī pateiktu. Pagaidām to nav nācies darīt.
— Kā atpūšaties?
— Braucam kopā tepat pa Latviju. Pie kāda ezera vai upes apmetamies un makšķerējam. Arī pie jūras esam atpūtušies. Tagad gan tādi braucieni ir diezgan reti, jo bērni izauguši, un man ir ļoti daudz darba un maz brīvā laika.
— Kas jūsu dzīvē ir galvenais?
— Lai bērniem būtu labi. Ja viņiem klāsies slikti, arī man būs slikti. Protams,   jāuzticas pašam sev — ko spēšu, tas notiks. Tagad esam sākuši celt lielu ģimenes māju, jo bērni tā vēlas. Neviens no viņiem negrib doties tālu projām no vecākiem, grib būt mums tuvāk.
                                                                 ***
Savu tēvu raksturo audžumeita Ginta. Viņa audzina mazo Keitu un studē psiholoģiju.
— Mūsu tētis pēdējos gados par sevi ir aizmirsis, jo domā tikai par bērniem. Viņam ir tikai darbs, lai mums nekā netrūktu. Domāju, ka viņš ir mīļākais vectētiņš, pats gādīgākais vīrs sievai, labākais dēls mātei un izpalīdzīgākais cilvēks visiem pārējiem. Ģirts ir eņģelis, kurš gādā par citiem, bet par sevi ir piemirsis. Pat tad, kad kaut kas nav kārtībā ar veselību, viņš apgalvo, ka viss būs labi, un turpina strādāt, — saka Ginta.

Staburags.lv ARHĪVS

Eņģelis, kurš gādā par citiem

Kategorijas