Tur, kur adrenalīna netrūkst

Evitas Apiņas teksts, foto no Viktora Kuzņecova albuma

2008. gada 1. septembris 19:47

Aizkrauklietis profesionālā dienesta karavīrs Viktors Kuzņecovs jūnijā atgriezās no pusgadu ilgas misijas Afganistānā. “Pēc pāris Latvijā nodzīvotiem mēnešiem jau kļūst garlaicīgi, “velk” atpakaļ. Mani aizrauj iespēja būt “karstajos” punktos, tā jūtu, ka esmu karavīrs,” teic Viktors Kuzņecovs.

Brīvprātīgi piesakās dienestā
Kā jau visiem maziem zēniem, arī Viktoram bērnībā patika spēlēt “kariņu” ar pašdarinātiem ieročiem, un viņš vēlējās kļūt par karavīru. Tomēr līdz karavīra karjerai ceļš nebija īss un viegls. Pēc arodvidusskolas beigšanas Viktors bija izlēmis turpināt mācīties tālāk. Tolaik ģimenei nebija naudas, lai varētu samaksāt par studijām un vēl pietiktu dzīvošanai Rīgā.
“Ļoti vēlējos iestāties Policijas akadēmijā, bet neizturēju lielo konkursu. Tajā pašā gadā brīvprātīgi pieteicos obligātajā militārajā dienestā un varēju izvēlēties vienību, kurā dienēt. Izvēlējos izlūkdesanta bataljonu un pēc nodienētā gada turpināju pilnveidot prasmes virsdienestā. 1998. gada februārī atvaļinājos no profesionālā dienesta un sāku strādāt drošības dienestā bankā, kur nostrādāju piecus gadus. Vēlāk strādāju dažādos servisos un celtniecības firmās, bet arvien biežāk domāju par iespēju atgriezties armijā,” stāsta aizkrauklietis.
Vecāki neko nenojauš
Lai varētu atgriezties armijā, jābūt labai fiziskajai sagatavotībai. Tāpēc Viktors gatavojās patstāvīgi, daudz trenējās un sportoja. 2004. gadā Viktors sāka dienēt profesionālajā militārajā dienestā Ādažos, 1. kājnieku bataljonā.
“Pēc četrus mēnešus ilga pārbaudes laika sākās pirmsmisijas apmācība, un tad es devos pirmajā misijā uz Irāku. Pēc četriem mēnešiem, kad atgriezos Latvijā, turpināju dienestu Ādažos. No Aizkraukles uz Ādažiem katru dienu bija diezgan grūti un arī dārgi izbraukāt, tāpēc pārgāju uz vienību Lielvārdē un tur strādāju arī šobrīd,” teic karavīrs.
Pagājušā gada decembrī kopā ar citiem Latvijas kontingenta kareivjiem Viktors devās pusgadu ilgā misijā uz Afganistānu. Par savu piedalīšanos misijā vecākiem Viktors noklusēja, lai lieki neuztrauktu, pateicis vien, ka dodas uz kursiem Norvēģijā. Šoreiz Viktors nebija kaujas rotā kā Irākā, viņš bija autovadītājs — mehāniķis. “Lielākoties visu laiku biju bāzē, kas latviešu karavīriem bija kopīga ar norvēģiem, un tur strādāju,” stāsta Viktors.
Ikdiena nomāc
“Ne brīdi nedomāju par to, ka atrodamies bīstamā vietā un ka ar mums var notikt kaut kas slikts. Ja Afganistānā katru rītu mostos ar domu, ka mums var uzkrist bumba, nemaz nevarētu pastrādāt. Es misiju uztvēru kā darbu, kam esmu pieteicies un kas man noteikto laiku arī jādara. Protams, īpašie apstākļi rada adrenalīnu, un man tas patīk!” atklāj karavīrs.
Viktors teic, ka esot jau pieteicies nākamajai misijai uz Afganistānu, taču jāpaiet pusgadam, lai varētu turp doties atkārtoti. “Viens no iemesliem ir arī ikdienas dzīve, sadzīves problēmas. Pusgadu dzīvojot un strādājot bāzē Afganistānā, nav jādomā, ko ēdīšu vakariņās, ko ģērbšu mugurā un vai man pietiks naudas, lai samaksātu rēķinus. Varbūt, esmu tāds cilvēks — mani tas apgrūtina. Atgriežoties Latvijā, redzu, ka cenas pēc pusgada ir krietni augstākas, un mani tas nomāc. Domāju, ka esmu izvēlējies pareizo profesiju, un uzskatu, ka armijā ir perspektīva,” teic aizkrauklietis.

Staburags.lv ARHĪVS

Tur, kur adrenalīna netrūkst

Kategorijas