Pats sava rakstura varā

Lāsmas Antonevičas teksts, Ulda Brieža foto ("Diena")

2008. gada 1. septembris 20:20

Esam tik atšķirīgi! Kā audumā savīti dažādi ornamenti, tādi arī mēs ar savu rakstu. Iespējams, no tā cēlies vārds ‘‘raksturs’’, ar vārdiem spēlējas ģimenes terapeits Sandis Ratnieks, ieskicējot cilvēka personības daudzšķautnainību. Kā neapstrādāts akmens tā dzīves laikā tiek slīpēta un pulēta, varbūt pat dauzīta un šķelta vai gluži kā māls mīcīta un veidota. Kādam jābūt rezultātam? Kas traucē to iegūt? Cik daudz šos procesus var ietekmēt citi un pats rakstura glabātājs? Mūžīgie jautājumi, kurus mēģinām šķetināt arī kopā ar Sandi.

Četri vispārīgi tipi
‘‘Raksturs ir psiholoģisku īpašību kopums, kas piemīt indivīdam un var būt ļoti dažādās kombinācijās. Zināmā mērā tas ir sinonīms vārdam ‘‘personība’’. Atskatoties vēsturē, jau Hipokrāts bija ievērojis, ka cilvēki ir atšķirīgi. Viņš uzskatīja — organismā riņķo dažādu krāsu šķidrumi, un atkarībā no šīs vielas daudzuma Hipokrāts izdalīja četrus temperamentus (kas ir senākais termins psiholoģijā) — melanholiķi, sangviniķi, holeriķi un flegmatiķi. Pārējie autori mēģinājuši šo ideju attīstīt, iespējams, lietojuši citus terminus, taču doma paliek tā pati,’’ stāsta ģimenes terapeits. Tomēr senais iedalījums, kas stabili izplatījies līdz mūsdienām, ir ļoti vispārīgs, tāpēc sevis izzināšanai jāņem talkā vēl citi līdzekļi, piemēram, personības noteikšanas testi.
Katram citu pieeju
Viens no lielākajiem neatbildētajiem jautājumiem personības izpētē ir — cik lielā mērā rakstura īpašības iemantojam ģenētiski un cik daudz tās ietekmē ārējās vides faktori, piemēram, attiecības un dzīves pieredze? ‘‘Ģimenē aug divi bērni. Abi saņēmuši līdzīgu audzināšanu un relatīvi vienādu attieksmi, tomēr rezultāts ir atšķirīgs un simtprocentīgi neatbilst vecāku iecerei — kaut kas saglabājas no paša bērna. Varam to ietekmēt, bet ne mainīt,’’ pārliecināts S. Ratnieks, mudinot tēvus un mātes uzmanīgi vērot atvases un katram rast savu pieeju. Ja viens bērns norādījumam paklausīs uzreiz, otram, iespējams, būs rūpīgi jāpaskaidro iecerētais.
Lielos vilcienos atšķiras arī zēnu un meiteņu audzināšana, tomēr, ņemot vērā, ka līdz galam tā arī neizdosies tikt klāt bērna personības dziļākajiem slāņiem, jācenšas viņu pēc iespējas vairāk ‘‘atvērt’’, izmanot mazā cilvēka vēlmi izzināt pasauli, piedalīties, veidot un socializēties. Noslēgtībai un vientulībai ir sava vieta, tomēr cilvēks ir sociāla būtne, tā atrod sevi un gūst piepildījumu, kontaktējoties ar citiem, stāsta ģimenes terapeits.
Sava rakstura ķīlnieki
Apmierinātība ar dzīvi, spēja just prieku un piedzīvot skaistus, laimīgus mirkļus ir būtisks dzinulis un mērķis, kura sasniegšanā liela loma arī indivīda personībai. ‘‘Cilvēks saprot — jārīkojas, apzinoties, ka kaut kas nav kārtībā. Neesot īsti apmierinātam ar savu eksistenci, sākam meklēt cēloņus. Vai iespējams mainīt personību? Gribētu ticēt, ka jā! Jautājums vien, cik daudz un dziļi?’’.
Dzīves kvalitāte ir grūti izmērāms lielums, kas ietver fiziskos, psiholoģiskos un garīgos aspektus, un personība — ļoti sarežģīta parādība, ko ietekmē dzīves pieredze un pasaules skatījums. Šīs lietas nav tik viegli grozāmas — atzīst Sandis.
Drīzāk cilvēks kļūst par sava rakstura un dzīves pieredzes ķīlnieku, kas traucē realizēt iecerēto. ‘‘Ir faktori, par ko ikdienā nedomājam un neievērojam, bet tie ietekmē mūsu dzīvi. Šīs likumsakarības varētu ielikt kopsummā — dzīves scenārijs. Varam ietekmēt to ar katru savu lēmumu, bet ne radikāli,’’ atzīst ģimenes terapeits. Cilvēkam ir raksturīgi pārvērtēt savas spējas un neapzināties robežas.
Agresijas cēloņi
Raugoties uz indivīda rakstura tendencēm, manāmas tā gaišās un arī tumšās puses. Visiem piemīt emocijas, kas, kombinējoties dažādiem apstākļiem, izpaužas uzvedībā, tomēr ir cilvēki, kam melnais un negatīvais iepinies raksturā un personībā. ‘‘Negribu ticēt, ka bērns piedzimst agresīvs. Domāju — tas saistīts ar neatrisinātiem konfliktiem, apspiestām dusmām, ko rada neapmierinātība, nespēja kontrolēt impulsus. Zēni ir agresīvāki par meitenēm, ko nosaka hormoni, bet ne visi palaiž rokas! Agresivitāte ir dusmu izpausme, kas rodas noteiktās situācijās. Tās rada impulsu, bet reakcija ir atkarīga no agresijas un dusmu līmeņa, ko cilvēks jau nes sevī. Speciālisti varētu strādāt ar cilvēka ‘‘saturu’’ — kas ir viņa neapmierinātības dziļākie iemesli. Tā ir pieredze, kas var ļoti saaugt ar personību. Iekšēja sarūgtinājuma, ļaunuma un negatīvisma, kas izplatīts mūsu sabiedrībā, cēloņi ir neatreaģētas dusmas. Tās saindē pasaules skatījumu, ka tajā sāk dominēt melnā krāsa,’’ atzīst S. Ratnieks.

Staburags.lv ARHĪVS

Pats sava rakstura varā

Kategorijas