“Prieku rodu sīkumos!”

2008. gada 5. septembris 16:59

Skolotāja bez “zīmoga”

Aicinot bebrēnieti Ilzi Pabērzu uz sarunu, viņa apmulsusi atbild, ka mazliet jāpadomā un jāaprunājas ar meitām, jo līdz šim no intervijām vienmēr esot veiksmīgi izvairījusies. Kad sazināmies otrreiz, tālrunī atskan dzirkstoša, enerģiska un priecīga balss, ka Ilzes kundze ir gatava savai pirmajai intervijai. Mana sarunas biedre ir “caur un cauri” lauksaimniecības speciāliste, bet liktenis iekārtoja tā, ka jau daudzus gadus viņa ir arī skolotāja. “Nekad mūžā neesmu tik daudz par sevi stāstījusi,” pēc sarunas secina Ilze Pabērza.

— Vai studiju laikā domājāt, ka strādāsiet par skolotāju?
— Studējot Jelgavā, biju pārliecināta, ka dzīvi saistīšu ar lauksaimniecību, lai gan, jā, toreiz, pēc studijām, piedāvāja strādāt par skolotājiem. Kā jau visi jaunieši, arī mēs bijām pārliecināti, ka par skolotājiem nekad mūžā nestrādāsim. Pēc Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas sāku strādāt Vecbebru lauksaimniecības tehnikumā ar domu — pagaidām.

— “Pagaidām” ieilga daudzus gadus?
— Dzīvē notiek citādi, nekā kādreiz domājam. Vecbebru lauksaimniecības tehnikumā no 1980. gada strādāju par agronomi, bet, kad vēlāk mainījās darba specifika, saņēmu piedāvājumu pastrādāt arī skolā. Tā tas ir ieildzis no 1989. gada. Vienīgais priekšmets, kas man palicis saistībā ar lauksaimniecību. Šajā laikā esmu bijusi audzinātāja arī trim audzēkņu kursiem.

— Vai tagad Vecbebru profesionālajā vidusskolā apgūstamās specialitātes daudz mainījušās?
— Visos laikos te mācījušies un mācās ēdināšanas pakalpojumu speciālisti un biškopji. Trešā ir aktuālā nozare, piemēram, deviņdesmitajos gados liela interese bija par lauksaimniecību, tagad tās ir datorsistēmas. Vienīgais šķērslis, kas daudziem skolēniem ir noteicošais, izvēloties skolu, ka esam laukos, un tas viņiem neliekas prestiži. Mūsdienās jaunieši meklē iespēju tikt no laukiem projām, un vairāk skolēnu izvēlas apgūt šīs pašas profesijas, bet tikai pilsētā.
Mūsdienās citas prioritātes

— Skolai laukos taču nav nekādas saistības ar izglītības kvalitāti?
— Noteikti nav. Ēdināšanas speciālisti vienmēr ar panākumiem piedalās dažādos konkursos, un daļa mūsu audzēkņu pēc skolas beigšanas atrod darbu labos restorānos. Mūsdienās jaunieši diemžēl vairāk novērtē brīvā laika pavadīšanas iespējas, nevis mācību kvalitāti. Daudzus neapmierina autobusu satiksme no un uz Bebriem, tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc skolēni izvēlas mācīties pilsētās.

— Kā jūs raksturotu audzēkņus?
— Mēs visi maināmies, arī viņi. Jauniešiem mūsdienās ir citas prioritātes, viņiem liekas, ka dzīvē visu var sasniegt vieglāk, ka viss notiek pats no sevis un nav sevi jāpiespiež, lai kaut ko iegūtu un sasniegtu. Agrāk audzēkņi bija zinātkārāki, viņiem bija konkrēti mērķi un jau skolas laikā jaunieši zināja, ko dzīvē vēlas sasniegt.

— Vai būt skolotājai ir viegli?
— Manuprāt, sabiedrība skolotājiem jau sen ir uzlikusi “zīmogu” — sak, tas jau skolotājs, kas bieži vien ir ar negatīvu pieskaņu. Nezinu, kāpēc citiem liekas, ka skolotājs ir slikts tikai tāpēc, ka ir prasīgs pret bērniem. Ja bērnam pašam nav nekādas intereses, tad skolotājam ir jābūt prasīgam. Mūsdienās bērniem ļoti daudz ir atļauts, viņiem ir daudz tiesību, bet patiesībā bērni dara viens otram pāri. Audzēkņi man saka — skolotāj, jūs esat stingra, bet vispār arī laba.

Prasīga pret sevi un citiem

— Strādājat arī par lauku attīstības speciālisti. Kāpēc uzņēmāties šo pienākumu?
— Par Bebru pagasta lauku attīstības speciālisti strādāju ceturto gadu, bet sākums šim darbam meklējams krietni agrāk. Kā jau teicu, ar lauksaimniecību esmu saistīta visu mūžu, tāpēc bebrēnieši jau iepriekš ar dažādiem jautājumiem un neskaidrībām vienmēr vērsās pie manis. Palīdzēju, izskaidroju. Tagad turpinu iesākto — zemnieki visbiežāk jautā par projektu rakstīšanu un pārskatu kārtošanu.

— Par lauksaimniecību informācijas mūsdienās ir daudz. Vai lauku cilvēki prot atrast vajadzīgo?
— Informācijas ir tik daudz, ka zemnieki bieži vien apjūk. Manuprāt, vajadzētu izdot rokasgrāmatu zemniekiem, kurā vēlreiz paskaidrotu un precīzi norādītu, kurā iestādē, kādā pilsētā katrs dokuments kārtojams. Zemniekiem bieži nav skaidrības, kādos jautājumos jābrauc uz Aizkraukli, Ogri, Madonu vai Jēkabpili, jo katrā no šīm pilsētām ir kāda iestāde.

— Ko visbiežāk nākas darīt?
— Bieži zemniekiem jāatgādina par dokumentu iesniegšanas termiņiem. Pati visu daru savlaikus, nekad neatstāju darbu uz pēdējo brīdi, tāpēc vienmēr gribas, lai arī citi tā rīkojas. Diemžēl tā nenotiek, un tad man ir jāskaidro un jāpalīdz. Projektus, kurus raksta zemnieki, būtu jāraksta tikai speciālistiem. Zemnieki ne vienmēr iedziļinās visās niansēs, projekti aizņem arī daudz laika, tāpēc prātīgāk būtu uzticēt to cilvēkam, kurš ar to nodarbojas ikdienā, nevis mēģināt visu izdarīt pašam.
Interesantas attiecības ar puķēm

— Vai jūsu ģimenei ir saimniecība?
— Šobrīd no mūsu zemnieku saimniecībai piederošajiem 50 hektāriem zemes 20 hektāru iznomājam, pārējais ir mežs. Esam audzējuši kartupeļus, mārrutkus un graudaugus. Pēdējos gados, kad audzējām graudaugus, bija lietainas vasaras un saimniekošana sagādāja tikai problēmas — nav savas tehnikas, graudus nav, kur izkaltēt, nav, kam pārdot. Tās bija mokas, nevis saimniekošana, un radīja tikai zaudējumus. Mūsdienās var pastāvēt tikai lielās saimniecības vai arī jāsaimnieko ekstensīvi — kas izaug, tas izaug, bet, ja jāpērk minerālmēsli un augu aizsardzības līdzekļi, tad tas rada tikai zaudējumus.

— Kur tad “izliekat” savu lauksaimnieces sūtību?
— Man ļoti patīk puķes, un man ar tām ir interesantas attiecības. Puķes no sava dārza nekad nenesu istabā un nelieku vāzē, man patīk, ka tās zied dobē. Puķu mīlestību esmu mantojusi no savas vecāsmātes. Atceros, visapkārt viņas mājiņai auga dažādas puķes, arī man patīk, ka apkārtne ir kārtīga, sakopta un skaista.

— Par dārzu un skaistumu ap māju gādājat viena?
— Visu daru kopā ar meitām. Tāpēc laikam dārza darbus nekad neesmu uztvērusi kā apgrūtinājumu — man vienmēr ir palīgi. Lai gan visas trīs meitas no mājām jau prom, pirms vairākiem gadiem iesākām tādu ģimenes tradīciju — katru vasaru izdarām kādu vienu lielu, paliekošu darbu, lai par to būtu gandarījums un vasara neliktos notrallināta. Vienu vasaru mums projektā bija istabas remonts, tad vannasistabas, pie mājas esam ieklājuši bruģi, uzcēluši lapenīti un uzbūvējuši kamīnu. Iestādījām dzērvenes un pērn jau salasījām divdesmit litru ogu. Šīs paliekošās lietas atgādina aizvadīto vasaru un kopā pavadīto laiku.

Sev tuvu nelaiž

— Kas jūs varētu pārsteigt?
— Mani noteikti var pārsteigt ar kādu negaidītu nieciņu, dāvaniņu. Reizēm pietiek ar to, ka vienkārši kāds atceras, piezvana, pajautā, kā klājas, un pasaka, ka gribēja dzirdēt manu balsi. Tie ir brīži, kad mums vienam no otra neko nevajag, bet mūs no sirds interesē, kā otram klājas. Diemžēl mūsdienās mums arvien retāk pietiek laika, lai pajautātu otram — kā tev klājas?
Pagājušajā gadā, kad man bija 50. dzimšanas diena, meitas uzdāvināja 50 sarkanu rožu buķeti. Rozes izkaltēju un saliku oāzē, tagad, katru reizi tās uzlūkojot, man kļūst silti, jo tās ir skaistas atmiņas.

— Jums ir daudz tuvu cilvēku?
— Man ir maz draugu, ir pāris draudzeņu, ar kurām varu izrunāties, kurām uzticos un kuras uzticas man. Nelaižu cilvēkus pārāk tuvu sev klāt. Arī ar kaķiem īpaši nedraudzējos. Es viņus paijāju, bet nelaižu pārāk tuvu, jo, ja viņi kaut kur aizklīst un pazūd, tad ļoti sāp. Sāp tāpat kā par tuviem cilvēkiem. Ja man ir grūti, pati cenšos ar to tikt galā, man ir teikuši, ka protu citus uzklausīt. Es nekad neuzbāžos ar savu padomu, jo citus nevajag mācīt, es varu tikai pateikt, ko par to domāju. Esmu pārliecinājusies, ka līdzcilvēki mani vērtē savādāk nekā pati. Augstāk nekā es sevi. Nezinu, kāpēc tā.

— Kur rodat spēku katrai dienai?
— Visvairāk — no sīkumiem. Man patīk agri rīti, mostos pirms sešiem, nu nevaru nogulēt ilgāk, lai arī kā gribētos. Uz darbu eju labprāt, jo bez cilvēkiem ilgi nevaru iztikt, gribu būt lietderīga. Ja man no rīta ir slikts noskaņojums, tad, ejot uz darbu, paskatos uz rasu zālē, ar skatienu pavadu gājputnus un ieraugu kādu zirnekļu tīklu. Man ļoti svarīgi liekas tas, lai darbs būtu tāds, kas patīk. Lai katru rītu uz darbu varētu iet ar prieku, un es to varu.

Staburags.lv ARHĪVS

“Prieku rodu sīkumos!”

Kategorijas